Nu jau laikam sanāk trešā nedēļa kopš mans ķermenis mani burtiski iznīcina. Periodiski, bet tomēr. Ja mutisko eksāmenu laikā es nespēšu parunāt tas būs tas pats, kas viņus nenolikt. Vispār ir tik ļoti daudz vēl jāizdara un tā ir tik liela dusma par lielo slinkošanu visa gada garumā. Mācības vnk ir murgs šobrīd.

Jeb arī es esmu slima un manas smadzenes negrib/nespēj uztvert visu.

Arā jau ir vasara uz man būtu jāatrodas kaut kur pļavā pie ugunskura ar skatu debesīs un siseņiem zālē un spiedzošu suni, kurš mežā dzenā vāveres. Bet tā vietā es sēžu kojās, kur ir atslēgts siltais ūdens.

Tā vien gribas iekāpt mašīnā un uzmest visu, bet mājās braukt es nevaru/ negribu. Tur mani neviens tik ļoti negaida, laigan, ja arī gaida, tad es negribu. Tur viss ir zināms, justs un tik daudz atmiņu metas virsū. Uz savām mājām arī negribas [labi gribas, bet savādāk]. Gribas aizbraukt kaut kur, kur nebūtu emociju, iepriekšējas pieredzes/atmiņu un viedokļa, kurš jājūt.

Zirgs ir slims. Sirdsapziņas krikumi mani grauž, katru dienu viņu redzot, bet manās rokās nav spēju, lai varētu šobrīd viņai palīdzēt. Es jau daru visu ko varu.

Tas kāpēc pajuka manas vecās attiecības, būtībā tam nav nozīmes, bet liekas, ka daļa tās mazās neveiksmes man atkal dvašo pakausī. Un tomēr, ko gan es zinu, kas vispār notiek manā privātajā dzīvē. Varbūt tās visas ir tikai manas iedomas.

Neesmu vēl izlēmusi vai gribu paņemt lielo saldējuma kasti, palīst zem segas un birdināt stereotipiskas asaras romantiskas filmas pavadījumā vai tomēr aliņš un veca mūzika.