Pie visa var pierast.
Brīdi likās, ka esmu iesprūdusi pilnīgā rutīnā. Rīts-skola-kojas-darbs-zirgs-mācības-peldēšana-duša-varbūtējs miegs. Attinam uz sākumu un vēlreiz no jauna.
Bet laikam aiziet, jo katra diena ir savādāka un nemainība paliek tikai anatomija un formalīna smaka. Laigan arī tur viss strauji mainās un ķermeņa daļas nomaina cita citu. Ārsts nav visu varošs glābējs, bet ciniķis, kam jāapzinās, ka mirušo būs vairāk nekā izglābto. Un mani tas neskar un neuztrauc-vienalga gribu.

Tikai jānozog vēl stundiņa miega.