Nemākulīgi uztītais kāsītis draudēja apdedzināt vispirms uzacis, tagad pirkstus. Daudz par īsu kā aizdedzināšanai, tā smēķēšanai. Turot to starp īkšķi un rādītājpirkstu, viņa kāri ievelk karsto, kodīgo dūmu mākoni dziļi plaušās, lai katra sasodītā alveola uzņem tik ļoti vajadzīgo apdullinošo vielu. Tas arī ir viss. Viens dūms. Pietiekoši, lai varētu mierīgi pārlaist gaidāmo tikšanos, bet ne tik daudz, lai atslēgtos pavisam. Nospiedusi, kas nu atlicis pelnu traukā, viņa atspiež muguru pret sienu, sakrusto rokas ap ceļiem un aizturētu elpu skaita līdz desmit. Asie dūmi kairina kaklu, taču viņa cenšas neklepot, lai nenodotu sevi uz ielas klīstošajiem un netīšām neizklepotu ārā kaut daļu vērtīgās anestēzijas. Lodžijas margas un tām piesistais ruberoīds ir lielisks slēpnis. Ēkai otrpus ielai ir vien divi stāvi. Sasodīta veiksme. Smarža gan varētu nodot. Bet ir darba laiks, nevienam nevajadzētu būt mājās.
Viņa aizver acis, un gaida.
Katra reize slēpnī ir pēdējā. Kas tas par seksu, kuru nevar paciest skaidrā?
Locekļus lēnām pārņem miers, smadzenēs ielīst vate.
Būt precēta vīrieša mīļākajai nebija viņas mūža sapnis.
Tomēr katru reizi hormoni, pms vai vienkārši nogribēšanās atkal pagrūž uz tikšanos.
Pēdējā laikā tās kļuvušas par nebeidzamu atkārtojumu virkni. Jau zināms, kā sāks, kā drāzīs un kā beigs.
Sākumā tas viss bija jauns. Zāle palīdzēja nešaustīt sevi ar “ko es daru?!”, bet atslābt un izbaudīt. Dabūjis jaunu rotaļlietu viņš steidza izmēģināt visu, ko zina. Katra reize bija kā pirmā tikšanās, kad absolūti nav ne jausmas, ko sagaidīt.
Un tieši tāpat kā bērns jau Zvaigznes dienā vairs nezina, kur atrodas viņa Ziemassvētku dāvanas, viņam drīz vairs nebija svarīgi atstāt iespaidu. Izvēlējies sev tīkamākos gājienus, viņš tos metodiski atkārtoja, pat īsti vairs neiedziļinoties, vai beidz arī viņa. Ap to laiku, kad pazuda nepieciešamība nomākt uztraukumu, parādījās vajadzība nomākt riebumu.
Varbūt, ja šis būtu būvēts uz iemīlēšanos un slepeniem darbdienu vakariem viesnīcā, tas būtu citādāk. Vismaz uz to brīdi, kamēr rozā zvīņas segtu acis, tas būtu pa īstam.
Lai gan... kas tad ir pa īstam? Krāpt sievu, jo esi iemīlējies ir īstāk kā tikai sekss?
Viņa gaidīja, kad tad viņš sāks parādīt savu patieso seju, kurā iemīlēties? Kad nāks reiz lielā mīla? Viņas uzskatos sekss nav atdalāms no jūtām. Vai nu vispirms iemīlēšanās un tad mežonīgs sekss, vai arī otrādi – no sākuma sekss un tad iemīlēšanās.
Citādi nemaz nevar būt.
Tomēr visai skopajā sarakstē nekas neliecināja par to, ka viņa tam kaut ko nozīmē vai ka viņš ir kas vairāk. Joki sāka atkārtoties tāpat kā gājieni seksā. Lai uzturētu savu kaisli, viņa pati izdomāja iemīlēšanos. Katrā strupajā “Kas jauns?” saskatīja interesi un simpātijas. Uzbūra galvā tik skaistu un kvēlu mīlu, ka tai bija maza sakara ar realitāti. Katru reizi, kad redzēja viņu tuvojamies, pārņēma nelabums.
Gandža izrādījās lielisks līdzeklis arī pret šīm izjūtām. Ja nav riebuma pret to, kurš atnācis, nav arī riebuma par atdošanos tādam.
Tikai pēc laika viņa saprata, ka “Kas jauns?” ir svarīgi tikai ik pa 2-3 nedēļām, lai uzsāktu sarunu par laiku un vietu. Citādi viņas esība ir absolūti vienaldzīga. Tāpat nācās noticēt, ka tas ir viss viņš. Visi viņa joki. Visa viņa mūzika. Dziļāk nekā nav.
Viņa ilgu laiku ir iztēlojusies, ka tiekas aisberga redzamo daļu, piedomājot tam klāt gigantisku ledus pamatni. Taču nekādas pamatnes nav. Viņš ir tieši tik garlaicīgs, kā šķita. Viņa tam ir pilnīgi vienaldzīga. Sāk likties, ka iedzeršana pēc seksa viņam ir patīkamākā tikšanās daļa.
Lodžijas klona grīda sāk saldēt pēcpusi. Laikam tomēr būs uztinies par daudz. Izstaipījusi stīvos locekļus, viņa mazliet nedroši dodas iekšā dzīvoklī. Laika atskaite pazudusi, bet vēl jāsameklē glāzes. Nopirkusi visai dārgu konjaku. Piedāvās iedzert, pēc tam - paturēt. Redzēs, cik daudz iekšā pašlepnuma neņemt ko cita izbrāķētu vai vēlmes atstāt ko nākamajai reizei. Jau kādu laiku nomāc doma, ka viņš ir ne tikai alkoholiķis, bet turklāt drausmīgs gnīda. Taču, lai līdz galam noticētu, ir jāredz.
Viņš bija teicis, ka nav vienīgā. Tikai viņa atteicās tam ticēt. Viņas izpratnē tā bija tikai bravūra vai dīvaina priekšspēle. Līdz netīšām uzzināja, ka tā ir taisnība. Šoreiz viņa neraudāja. Apziņa, ka šis patiešām ir sekss bez jūtām ar precētu jākli, lika kuņģa saturam atkal un atkal sakāpt kaklā.
Atbrīvojusies no liekā apģērba, viņa sāk gaidīt zvanu. Kā parasti - mazliet apdullusi, klusa un gatava izpildīt pavēles. Kā paredzēts, viss noris pēc ierastā scenārija. Noskalojusi sāļo garšu mutē ar krietnu malku ūdens, aizpogājusi bikses, viņa piedāvā iedzert.
Ar lietpratēja skatienu novērtējis pudeli, ierastā augstprātībā noteicis: “Ir dzerti arī labāki!”, viņš kāri metas pie glāzes. Aizlikusi roku pretim mutei, viņa to vēro, kā vēro National Geographic raidījumus – ar riebumu, bet mēģinot sev iestāstīt, ka tas ir normāli, tāda ir lietu kārtība dabā. Pēc ieilguša klusuma brīža viņa nedroši iesāk:
“Zini, man šis konjaks ne pārāk. Es tādu nedzeršu. Ja gribi, vari paturēt.”
“Nopietni?”
“mhm”
Viņš spēji pielec kājās, pagrābj pudeli, priecīgs to nomēra ar acīm. Nu jau daudz pacilātākā garastāvoklī viņš vēlreiz papildina savu glāzi un noslēpj slaido trauku somā.