Šodien atkal daudz brīva laika.
Rakājos savā galvā, ķidāju sevi.

Dzīvē visu laiku izvairos no atbildības un grūtībām. Labāk dzīvoju ļoti ierobežotiem līdzekļiem nekā uzņemos kaut ko darīt, mainīt. "A ja nu man nesanāk? Ja nu būs grūti?"
Un gaidu visu labo nokrītam no gaisa. Tā viegli un tāpēc, ka es taču esmu zelts.

Un vienmēr visu lieku uz vienas "kārts". Vai tas ir A, kurš viens nodrošina ģimeni, vai potenciālais darbs, kura dēļ 3 mēnešus neko nedaru, lai būtu gatava.

Pirms 3-4 mēnešiem raudzījos uz gaišo nākotni - būs darbs, būs nauda, būs kaut kāda brīvība, būs apmierinātība ar dzīvi un prieks. Un NAV.
Vienkārši nav. Čuš.
"Pesimisms, izmisums".

Kaut kāds zvēliens pa pakaļu, vai tamlīdzīgi.

Tad nu skatos un meklēju. Mācīties? (Ko mācīties? Naudas nav.) Izsūtīt SīVī?
Sākšu ar otro, noskatīju nākamo upuri. (Kā vienmēr vienu - viena kārts.)

Bet tas, ko visvairāk man šobrīd vajag - kaut ko, kas atjaunotu manu ticību pašai sev, savām prasmēm tulkot. Un kaut ko, kas man liktu justies vajadzīgai - pieprasījumu.

Gribu un vajag nopelnīt NAUDU!