Diena bija..
.. savāda.

Nekas īsti negribēja atbilst plāniem un ietilpt rāmjos.

Gan mazā bērna miegs, gan transprotēšanās plāni, gan ciemošanās un frizēšanās ilgums, gan gluži vienkārši svešas nejaušas pensionāres.

Tantuki būtībā atsevišķa stāsta vērti.
Viena krievu tantiņa mums putenī neļāva pēc īslaicīgas atpūtas doties tālāk nenopirkusi kioskā svaigus, siltus virtuļus. Latviešu pensionāre garāmejot piestāja, lai pateiktu, cik mēs smukas (vispār jau smuka biju tika es, P bija netīrs kombinezons). Mājupceļa vilcienā pusstundu parunājos ar ļoti nabadzīgu pensionāri-politiski represēto, par bērniem, laiku, dzīvi; tā pavisam sirsnīgi, bez žēlošanās vai pārmetumīguma. Un man apsāpējās, ka nevaru viņai palīdzēt, man makā ne centa un somā nekā tāda, kas viņai dzīvi uzlabotu (viņas drēbes bija rūpīgi, cik nu vecas acis ļauj, lāpītas un lāpītas, un lāpītas), līdzēju uzlikt plecos mugursomu un atvēru smagās vilciena salona durvis.

Tā vilciena tantiņa jautāja, vai man ģimenē ir ticējums par to, ka gadā naudu vispirms vajag nevis tērēt, bet saņemt. Un es pastāstīju, kā man bija šajā gadumijā - kad sākās salūts, kāds mūsu kompānijā attapa, ka nav pie sevis nauda (bet māņticība teic, ka vajagot), man kabatā bija 3 monētas - 1eiro, 20c un 1c, mazākās izdalīju apkārtējiem. Varbūt tas par zīmi, ka šogad naudas pietiks sev un arī, ko iedot citiem.

Un jauka ciemošanās pie Mirdzas :)
PALDIES!
Tu šodien vairākkārt mani izglābi!