Pulksten 6os, kad drīz bija no pastaigas (M tika vesta uz angļu valodu) jāatgriežas A ar meitenēm bija zvans pie durvīm.
Pie sevis nolamājos, ka baigi agrie mošķi, viss vēl nav gatavs.

Bet tas bija kurinātāju pārstāvis pēc siltummezgla atslēgas, lai skaitītāju varētu nolasīt. Viņš sirsnīgi smēja un priecājās par mūsu rotājumiem.

Līdz bērnu pārnākšananai paspēju aizlīmēt kāpņutelpā gaismas sensoru, izlikt sveces, un mazliet izpušķot arī virtuvi vakariņām plus koridorīti. Izlikt izgaismotu zirnekli virtuves logā.

Pirmie mošķi bija jau pirms 7iem, norāva mūs no vakariņu galda. 3 dažāda vecuma mošķīši un mošķmamma.

Pēcāk 3 lieli pusaudžbriesmoņi prasīja končas. Uz atbildi, ka konču nav (bija cepumi viņu acu priekšā uz paplātes) noteica "nu tad ejam citur" un aizgāja.

Druksu pēc 8iem atnāca vēl viens bariņš - 4 dažāda vecuma mošķēni. Izstāstīja stulbu anekdoti, dabūja cepumus un lejup pa kāpnēm priecīgi apsprieda redzēto.

Jo mēs bijām uzkrāsojušies un kaut cik pārģērbušies arī - es palagā un bālu ģīmi (laikam jau līķis), M tumša ar tumšu seju un ausīm bija vilkate, P mellām acīm un mellu muti bez veļasmaisa tāpatvien spokojās. Bet A bija pārsistu seju, izteiksmīgu bārdu un "kaulainām" rokā.

Karoč forši patusējām arī savā nodabā - bērnu helovīnmūzika, tumsa, ūjināšana.

Vakariņās ķirbju krēmzupa ar kraupainiem raganu pirkstiņiem (rauga mīklas nūjiņas ar sieru).

Uz nākamo gadu esmu M apsolījusi, ka varēs iet mošķoties arī pati. Uhhhh...