Es toties vēl helovina šarmu neesmu atradusi. Nekam arī nebiju gatava. Kad zvanīja pie durvīm, domāju, ka vīrs aizmirsis atslēgas un rāvu jau tā raudulīgo zīdaini no krūts. kad caur durvīm ieraudzīju, ka mošķi atstāju viņus stāvam gāju pie nu jau brēcošā zīdaiņa. Jutu pašpārmetumus, sagrabinājuši divas mikro šokolādes tāfelites un gāju vērt vaļā ārdurvis.a viņi tur kādi astoņi. Katram savs maisiņš. Nu es atvainojos, atdevu šokoladites un devos mierināt mums abiem nervus. Principā nezinu kā priekšā justies vainīgakai. Vajadzēja atdot latviešu gotiņkončas.