M jau dažas nedēļas žēlojas par sliktām domām, sliktiem sapņiem, bailēm no tumsas utt.
Es nesapratu, kāpēc. Meklēju cēloņus un risinājumus, runājos ar viņu, arī viltīgās rotaļas un sarunas. Bet nekāda rezultāta.
Bija dažas labas naktis, bet šonakt, kārtējo reizi pamostoties, ieraudzīju M stāvam mūsu istabas durvīs. Baidoties viena aizmigt. A nolika viņu gulēt.

Šorīt (pēc slikti gulētas nakts) nāca apskaidrība.
M aug! Attīstās abstraktā domāšana, fantāzija iet tālāk un iztēlē aug jauni tēli un fantastiski notikumi, arī biedējoši. Tā teikt - gatavojas skolai.

Atcerējos pati savas bērnības bailes, kad ik vakaru ilgi vajadzēja ieslēgtu gaismu, kad ik nakti, tumsā pamodusies, ilgi nekustīga baidījos no baltās, spožās zirga galvas uz skapja durvīm (brāļa skolas krekls, vēl bija padomija), kad gultā lēcu, jo zem tās "bija" ragana un nekad negulēju pie sienas, jo pa to varēja rāpot zirneklis, kad uz tualeti un atpakaļ pa tumšo koridori skrēju, cik kājas nes utt.

Tagad atliek nodrošināt viņai pietiekamu apgaismojumu istabā un vienkārši pašai pieņemt, ka tas ir normāli un pārejoši (zem manas gultas vairs raganas nedzīvo).