Sēžu augstā tronī -

Nu izklausās gan pēc depresijas.

Es uz izpūrušiem cilvēkiem ar brienamajiem zābakiem pārsvarā skatos kā uz spēju mākslinieciski nevērīgi saģērbties un veidot drosmīgas kombinācijas.
Tāpēc tas tavs "nožēlojamīgums" ir tikai tevī pašā.

Un kopumā man tas šķiet prioritāšu jautājums. Lai gan ne tikai.

Ir gan arī cilvēki,kas piedzimst uz augstpapēžu kurpēm un mūžīgi sasmaržinātiem tikko kā-salonā izfēnotiem matiem (manuprāt tas nāk no ģimenes un ieraduma) un ir cilvēki kā mēs, kam svarīgāk ir ērtums un copē sataisīti mati. Brīžiem man šķiet, ka mums vajag sava veida haosu.
Un diemžēl, arī to vainas sajūtu un skatu uz vīru, kurš cerams mūs kaut kā mazliet apspiež (te vieta tam Pollam par grūto bērnību un sačakarēto prātu).

Es te arī čīkstu, ka citi cilvēki (manas draudzenes, piemēram) iet uz teātriem un visu ko dara citu, nevis šrubī māju un sēž pie datora (vai guļ). Izmanto katru izdevību aiziet uz kādu koncertu utml..

Un kā mamma teica, māja pati iztīrīsies, kad pienāks brīdis. Svarīgi ir izbaudīt laiku šodien un izdarīt kas patīk.

Bet nu man piemēram visi centieni "izrauties brīvībā" un iegūt savu dzīvi beidzas ar to, ka man svarīgāk ir izgulēties vai spēlēt spēlītes, nevis sēdēt pie tā jaunā rakstāmgalda un mācīties astro ...

Dzīve ir bezgala interesanta!