Vakar ieskrējām šopingcentrā A mēteli nolūkot.
Satiku senu draudzeni par kuru bieži piedomāju.

Viņa pārdomāti un smuki saģērbsies, zābaciņi uz papēža, tāda sakopta, izlaistiem matiem, līdzsvarota ar mierīgu bumbuli dārgos ratiņos.
Es - brienamzābakos, vecos pusnošļukušos džinsos, notraipītu jaciņu, neizraustītām uzacīm, neķemmētiem ašajā copē savāktiem matiem haotiski vāķēju savus abus bērnus.

Lai vai kā - bija liels prieks satikties.

Haoss un tāda kā bezcerība spraucas pa visiem kaktiem ārā.
Es esmu nožēlojama un ne-veiksmīga.

Un kā tāds akmens velku A sev līdzi lejā. Vai kā dēle piesūkusies sūcu viņa asinis un atņemu enerģiju kāpt augstāk.

Man nav depresija. Man ir auksti un nav sava laika, savas dzīves.