From: pikaczu	Date: 29. Augusts 2013 - 09:45		(Links)

viņai daudz to pleķu? Parasti esošās garšas kārpinas strādā par divi un nekādu nepatiku pret ēdienu nejūt. Man savulaik bija mutē noplaucēts diezgan liels pleķis, pēc tā spriežu.
Par šo sodu tēmu - man ar puiku ir visādi ar attīstību saistīti piedzīvojumi. Palīdzēja tas, ka sāku sevi uztvert nevis kā lūzeri, kas netiek galā, bet kā varoni, kas spēj paņemt uz krūti visus šos izaicinājumus.

From: ninona	Date: 29. Augusts 2013 - 09:55		(Links)

Pleķi parādās pa vienam. Bija 1 kā divsantīmnieks, kad tas sāka aizaugt, vienlaikus parādījās cits, mazdrusciņ mazāks, toties pie mēles gala. Bet viņai tak mēlīte maza. Ja tās vietas ir jutīgas, tad sū...

Nejūtos jau baigi kā lūzere, bet bērnus žēl. M jau ir šādas tādas nepatīkamas "īpatnības" uz mūžu, tagad arī P sāk atklāties...

	From: pikaczu	Date: 29. Augusts 2013 - 10:09		(Links)

Bet meitēni paši gan jau ka nejūtās nemaz tik apdalīti. Tas Tev sāp sirds domājot par to kā būtu, ja būtu. Bērni dzīvi pieņem tādu kāda tā ir un bēdāties iemācās no pieaugušajiem. Mēs ar puiku kādreiz taisījām tādu runāšanas un atmiņas vingrojumu - katru vakaru viņš man stāstīja, ko tajā dienā ir piedzīvojis labu. Viņam katu dienu bija kaut kas stāstāms un ļoti bieži tie bija stāsti "Un mēs parkā redzējām gliemezīti ar strīpainu mājiņu." Viņš ļoti priecājās par ikdienišķām lietām, ko es nemaz vairs nepamanu.
Galvenais neļauj nevienam viņas žēlot no sērijas- "ak kāda nabadzīte nevar pat saldējumu vasarā". Viņa var ļoti daudz ko citu un par to ir jādomā pirmkārt.

From: ninona	Date: 29. Augusts 2013 - 13:07		(Links)

Saldējumu var, jo meitenēm tāda traka mamma, kas pati sataisa pilnu saldētavu saldējuma. :)
Žēloju un žēlojos tikai iekšēji. Un ēšana jau nav vienīgā sāpe, ir arī kas sliktāks.
Aj, šobrīd vienkārši diezgan resna melnā strīpa. Tiksim pāri, būs vieglāk.