Bet meitēni paši gan jau ka nejūtās nemaz tik apdalīti. Tas Tev sāp sirds domājot par to kā būtu, ja būtu. Bērni dzīvi pieņem tādu kāda tā ir un bēdāties iemācās no pieaugušajiem. Mēs ar puiku kādreiz taisījām tādu runāšanas un atmiņas vingrojumu - katru vakaru viņš man stāstīja, ko tajā dienā ir piedzīvojis labu. Viņam katu dienu bija kaut kas stāstāms un ļoti bieži tie bija stāsti "Un mēs parkā redzējām gliemezīti ar strīpainu mājiņu." Viņš ļoti priecājās par ikdienišķām lietām, ko es nemaz vairs nepamanu.
Galvenais neļauj nevienam viņas žēlot no sērijas- "ak kāda nabadzīte nevar pat saldējumu vasarā". Viņa var ļoti daudz ko citu un par to ir jādomā pirmkārt.