tas tā priekš manis, lai atcerētos par šo romānu

Par antivielu

Antiviela ir fiksēta. Vai tas pierāda, ka pasaule uzbūvēta spoguļa projekcijā - ar priekšmetu un attēlu? Vulgārā iztēlojumā: lūk, pasaule un, lūk pasaules antipods ar mīnusa zīmi, respektīvi, anti-pasaule. Pie tam šī antipasaule ar pasauli ir fatāli saistīta. Un kaut kur eksistē arī mans otrais es, mans anticilvēks, mans dublikāts.

Šīs teorijas izvirzītāji ne mirkli nešaubās, ka mūsu pasaule ir īstā, reālā un mēs paši esam tie īstie, ar plusa zīmi. Bet ja nu ir otrādi? Ja nu mēs esam tie - anti?

Dažkārt es savu rīcību ar prātu nevaru izskaidrot (tas ir, es labi saprotu, kā vajadzētu rīkoties, bet rīkojos savādāk). Kāpēc dažkārt es gribu to, ko, loģiski domājot, nevarētu gribēt, un pieņemu lēmumus, kuriem pats neticu? Kāpēc dažkārt es domāju vienu, bet runāju pavisam citu? It kā mana mute būtu tikai skaļrunis.

Vai iespējams būt anticilvēkam un pašam to nezināt?

K.Zariņš Z.Skujiņa personā tā laikam būs pareizi :D