aajjj
Nekā rakstīt negribu.
Šodien stulba diena riktīgi.
Pilnīgs sajukums galvā. Tāda sajūta man šodien bija, es pat izskaidrot nevaru. Itkā viss, ko tu esi darījis domājis sajūk vienā čupā un reizē izput vai arī vienkārši tu nezini ko pasākt, ko darīt, ko domāt. Nevaru izskaidrot pilnībā...
Sāka sāpēt stiprāk galva tagad, mācīties vispār kko pamācijos pietiek.
Es vislaik domāju vai maz ir vērts kko rakstīt publiski.
Kā man ir apnicis šitais domīgais, skumīgais noskaņojums. Jābūt kaut kādai izejai no viņa. Cerams, ka būs tāda.
Gribu atkal tādu vakaru.
Gribu vienkārši aizmirst visu slikto, un, lai visi pārējie arī mēģina par to nedomāt, gribu lai vienreiz ir tā, ka visi savā starpā ir draudzīgi, neviens nevienam neko nesaka, ka viņš tur tāds un tāds, lai nerunā ar visādiem zemtekstiem iepītiem iekšā (sliktiem zemtekstiem, nevis pie lietas piederošiem). Nu atkal jau nezinu kā lai to visu paskaidro.
Gribu lai kāds samīļo un pašai ar gribas samīļot.