Ticība, cerība un mīlestība!!!
Pasaule ir pilna pretstatu - bez bēdām nav prieka, bez asarām - smaida, bez nāves - dzīvības, bez ziemas - vasaras... Bez ļaunā nav labais. Mūžīga ir cīņa starp labo un ļauno, starp balto un melno, un katrā tomēr ir klusa cerība par to, ka labais uzvarēs.
Kas dod šādu cerību? Tā ir reliģija un reliģijas trīs stūrakmeņi - trīs sarkani ziedi - ticība, cerība un mīlestība jeb sapnis, dvēsele un sirds.
Brīžam liekas, ka dzīvot tikai labi nav iespējams - jā, - cilvēks ir grēcīgs - tāda ir viņa daba un būtne. Bet būtnē ir arī nožēla, un ja sirdsapziņa nav pagurusi zem krēslas sloga, tad savus grēkus šī Dieva radība spēj nožēlot un ziedēt. Tikai cilvēkam ir dota spēja atšķirt labo no ļaunā - galvenais šo spēju izmantot. Galvenais - izvēlēties pareizi ejamo ceļu - vai nu pa labi, vai pa kreisi. Diemžēl trešā ceļa, kas ved taisni, nav. Pelēkais ir nepastāvīgs un tam agri vai vēlu ir jāizvēlas, vai kļūt par gaišo krāsu, vai tumšo. Jo pelēkajā “nav ne pamošanās vēl, ne dusas. Tikai gaisma salūzusi čukst.” (I.Ziedonis)
Katrs cilvēks kaut kam tic - daudzi to neapzinās vai nevēlas atzīt, bet katrā ir kāda ticība vai vismaz cerība, kas izaug rītdienā.
Bieži cilvēki cer, sapņo un lūdz, bet nesaņem gaidīto... Bet jālūdz taču ir ar ticību! Bez ticības nekad nekas nenotiek. Brīnums notiek tikai tad, ja cilvēks pats šim brīnumam notic! Tie nav tikai tukši vārdi... Esmu atradusi to, ko viskarstāk vēlējusies; atguvusi to, ko ticējusi atgūt; redzējusi to, ko visvairāk esmu vēlējusies redzēt.