The · Nightqueens · Game

Šīs nedēļas spilgtākais notikums bija gājiens kopā ar A uz Botānisko dārzu. Mācīju viņa fotografēt. Ar veco labo Sigmu. Ja iemācās ar to, tad ar jaunākiem aparātiem ir pavisam viegli. Galvenie foto modeļi bija eksotiskie tauriņi. Tur bija ļoti silti un skaisti. Tropu mājā arī skaisti, skaisti, skaisti. LU botāniskajā dārzā izrādās ir arī labirints. Ja jau ir, tad iespēja jāizmanto. Lēnā garā ejot iekšā debesis pamazām sāka skaidroties. Kad apsēdos vidiņā pameditēt, palika uz brīdi pavisam gaišs un jutu, ka tauriņi man ir pielipuši visās malās. Šī gada Latvijas pavasaris manī ienāca tieši šajā brīdī. Ejot ārā no labirinta, atkal debesis nedaudz nomācās. Pēc kādas stundas gan atkal bija gaiši un skaisti. Šī bija pirmā reize, kad sajutu tādu gadalaika pienākšanu/ienākšanu manī.

Šonedēļ bija arī mans pirmais tinder randiņš, kuru man uz beigām sen vairs negribējās. Argentīnietis, kurš dzīvo un strādā Vācijā. Tango skolotājs. Izskatīgs, bet man kaut kā vispār bija pārgājusi vēlme ar kādu jaunu cilvēku iepazīties. Satikāmies, ātri parādīju šo to no Rīgas. Pateicu, ka man nāk miegs un aizbraucu mājās. Miers.

Piektdienas vakars/nakts tika pavadīts Forum Cinemas, kur kinoblogeri organizēja Matrix triloģijas skatīšanos. Bija ļoti jauki. Jāskatās ir vai nu tikai pirmā filma vai uzreiz visas trīs, citādāk nebūtu pabeigtības sajūtas. Bija viegla šoka sajūta, kad tika pieminēts, ka pirmā filma iznāca pirms 17. gadiem. Daudz.

Šodien ir dzīvokļa biedrenes vārda diena. Ballīte divās daļās - gan mūsu dzīvoklī, gan mežā. Gribas, bet nevaru. Nakts maiņa. Kā parasti. Rītdien jāapmāca visjaunākā darbiniece nakts darbu mākās. Vēl jāizlasa līdz pirmdienai pāris R. Blaumaņa stāsti.

nu jā, ikdienas sīkumi

Man patīk ziemīga eksāmenu sesija. Istaba tik skaisti sakārtota, ar Freiju esmu izspēlējusies, esmu kārtīgi pavingrojusi, nedaudz paspēlējusi kokli. Ēdu arī veselīgāk. Esmu arī šo to jaunu iemācījusies.

Es laikam neesmu īpaši prātīgs cilvēks. Nopirku biļetes uz koncertu. Kontā palika tieši 69 centi. Rīt vismaz algas diena.

Atrast koncertu, uz kuru es varētu tikt, ko es varu atļauties, kas nav izpirkts, un, kas atbilst prasībām, kuras nepieciešams izpildīt, lai par koncertu varētu uzrakstīt recenziju un tādējādi nokārtot eksāmenu Latvijas mūzikas vēsturē, nav viegli.
Šonakt gan lamājos, gan nobira skumīga asara... Man lūdzu daudz naudas un brīva laika, un es varētu visu Decembri pavadīt dažādos burvīgos koncertos un izrādēs.

Būs Lūsēns, Zigfrīds Muktupāvels un Ance Krauze. Torņakalna baznīcā, vēlā svētdienas vakarā.

Bija jauks mēnesis, kurā daudz vairāk domāju par to, ko es ikdienā ēdu. Īpaši par to domāju, esot lielveikalā. Ir izmēģinātas jaunas lietas, ir arī nedaudz papildinātas zināšanas.

Ja mērķis man būtu bijis tiešām visu mēnesi nodzīvot pilnībā vegāniski, tad es esmu diezgan pārkāpusi. Galvenokārt ar pusdienām darbā, kur uzsvars vienmēr ir uz gaļu. Tā gan likās ļoti negaršīga, kamdēļ vakar uzrakstīju priekšniecei iesniegumu (nu labi, vienkārši lapiņu), ka turpmāk darbinieku pusdienas neizmantošu. Ņemšu no mājām kičari, kas vienmēr sanāk uzreiz kādas porcijas piecas, vai ko citu.

Jauks pārsteigums bija vakar vakarā ieraudzīt mājās uz galda rauga pārslas, kuras man jau kādu laiku stāv iepirkumu sarakstā. Gribējās nevis vienkārši jebkuras, bet tās, kuras daudzi atzīst par gardākajām. Man patīk manas dzīvokļa biedrenes ēšanas tendences :)

Par ēdienu runāt ir daudz vieglāk kā par daudz ko citu, tāpēc parunāšu par to vēl mazliet.

Pirmā diena vegānisma izaicinājumā. Ja es gribētu to darīt pa visiem 100%, tad varu uzskatīt, ka izgāzos jau pirmajā stundā, kad apēdu karoti medus, lai samazinātu potenciālās paģiras, kas varētu rasties pēc tik ļoti gardo mājas vīnu malkošanas.

Otro reizi izgāzos taisot kabaču sacepumumu ar kuskusu, jo pieliku klāt sviestu. Par to nemaz nejūtos vainīga, jo uzskatu, ka labāk ir apēst no ledusskapja visu, kas tur ir, nekā mest ārā. Siers, biezpiens un gan jau vēl kaut kas, par ko esmu piemirsusi, tiks tuvākajās dienās notiesāts.

Par ēšanu domāt ir interesanti, bet brīžiem es aizraujos un liekas, ka gandrīz neko nevaru ēst, jo tajā ir par daudz cukura, balto miltu, sāls, audzēšanā izmantots par daudz ķimikāliju un tā vai citādāk nav cruelty free. Bet tad man ļoti sagribas ēst un es ēdu.

Novembrī organizācija Dzīvnkieku brīvība organizē 30 dienu vegānisma izaicinājumu. Pieteicos, jo, iedomājoties sevi savā lieliskā cilvēka formā, es sevi redzu kā vegānu. Vismaz veģetārieti.

Lielākais klupšanas akmens noteikti ir pieradums. Ledusskapī jau gadiem ir iedomāts sadalījums, kurā plauktiņā kam ir jāstāv un to, kā trūkst, nosaku uzreiz paskatoties, jo viss vienmēr ir konkrētās vietās. Piena produktu plauktiņā kreisajā pusē ir margarīns, kas nekad nav manējais, tad siers, tad krējums, tad kāds īpašāks siers un/vai biezpiens un labajā pusē sviesta klucītis. Vegāniskā versijā šis plauktiņš, izņemto margarīnu, kas man nepatīk, ir manāmi jāpamaina. Pienu gan jau diezgan ilgu laiku pērku tikai retiem gadījumiem, kad kāds nāk ciemos un es gribu sataisīt smukas lattes. Saldo krējumu pēdējā laikā aizstāju ar kokosriekstu pienu.
Konkrēti produkti ledusskapī, konkrēts maršruts veikalā. Šodien mēģināju iepirkties vegāniski. Pēkšņi veikals liekas tik ļoti tukšs.
Otrs sarežģījums ir tas, ka negatavoju jau mājās tikai sev. Lai gan G pa lielam ir ar mieru, ka mājās gaļa netiek gatavota. Bez biezpiena un siera pankūkām gan būtu daudz grūtāk.

Darbā arī darbinieku pusdienas/vakariņas/brokastis darba dienās atkrīt, jo gandrīz viss ir ļoti gaļīgs. Cik dzirdēts, visi darbinieki, kas tomēr izvēlējušies būt veģetārieši, no sākuma nedaudz pacīnās, lai viņiem kaut ko speciāli uztaisa, bet pēc tam vienkārši atsakās, jo vieglāk ir paņemt no mājām kaut ko paštaisītu.

Sajutos tagad nedaudz tizli, ka esmu sarakstījusi random lietas par ēšanu. Cibas versija instagram ēdienu bildītēm.

Krāsaina rudens blakus efekts jau kuro gadu pēc kārtas ir tāds, ka man ļoti, ļoti gribas matus krāsot rudus. Bez balināšanas gan tur nekas prātīgs nesanāk, tāpēc vienkārši jāaudzina raksturs un kādu mēnesi jānoturas, līdz atkal gribēsies ko ziemīgāku.

Šonakt darbā diezgan vēlu un piņķerīgi iebrauca apmēram 30 ķīniešu grupa. Lielākā daļa bērnu. Es sevi par rasisti nepavisam neuzskatu, bet kopumā nedaudz savāda sajūta rodas. Šonakt ēdu suši.

Jau trešais Android telefons, bet tikko pirmo reizi uzinstalēju cibas aplikāciju. Iespējams spamošu nedaudz vairāk, bet visdrīzāk jau ne.

Jaunajam telefonam ir man neierasta problēma - tas ir tikko iznācis un līdz ar to ir problemātiski atrast telefona maciņu. Sasķaidīt ekrānu pirno trīs mēnešu laikā noteikti negribas. Pēc tam to ir nedaudz vieglāk pārdzīvot.

Šodien Latvijas Kultūras akadēmijā izlaidumu diena. Skaisti un nedaudz skumīgi. No vienas puses gribas iet, jo izlaidīsies ne viens vien mans draugs. Puķu iepirkšana tad būtu tāds smags un kopumā padārgs pasākums. No otras puses tā nedaudz skumīgi, jo teorētiski man vajadzēja būt viņu vidū. 

Bija man divas nakts maiņas pēc kārtas. Vakar laicīgi nepiecēlos un nogulēju visu dienu. Pienākot naktij miega resursi beigušies, bet galva sāp ļoti. Gan no pārāk ilgas gulēšanas, gan no kafijas lomkām, gan no vēl kaut kā, ko īsti nespēju šobrīd noteikt. Rezultātā iegāju vannā, izdzēru kafiju un lasīju materiālu par viesu izmitināšanas uzņēmumiem. Bija pat interesanti. Varbūt kaut kā jāpadziļina savas krievu valodas zināšanas un jāpāriet strādāt uz kādu smalkāku viesnīcu. Varbūt arī ne.

Man šobrīd ir kārtējā nakts maiņa. Piektdienas naktīs man tās ne īpaši patīk, jo sanāk komunicēt ar ne vienu vien viesi, kurš apdzēries un nezina, kurā istabiņā viņš vispār dzīvo. Labi ja vēl atceras savu vārdu. Šobrīd viesnīcā esot trīs vecpuišu ballīšu kompānijas.

Tā vispār es šeit laikam cilvēkiem patīku. Restorāna cilvēki, ieraugot mani, priecājas par to, ka tad ir daudz vairāk viesu nekā, kad strādā citi recepcijas darbinieki. Rezervāciju menedžere priecājas, ka netaisu kļūdas un saimnieciskā vadītāja priecājas, ka neleju pa tālruni ūdeni un visu izdaru precīzi un laikā. Apsardzes dienesta vadītājs gan nav sajūsmā, jo viņam nesen sanāca labot manu takšu pasūtīšanas kļūdu. Ja vēl šāds prieks par manu darbu ietu caur algu grāmatvedi, būtu pavisam patīkami :)

Šodien satiku jauno darbinieci, kurai gan šajā viesnīcā ir daudz lielāka pieredze kā man. Strādājusi vasarā. Mācīja man dažādas metodes kā izvairīties no darba. Es esmu pārāk apzinīga šajos jautājumos, lai izvairītos un darītu pavirši. Zinu, ka ir citi, kas nakts maiņu laikā pāris stundiņas paguļ. Viņa arī netaisa rezervācijas, bet noliekt nākamās nakts darbiniekam, iet regulāri pīppauzēs.

Eņģelis jau es arī neesmu - uz darba datora vienmēr ir ieslēgts facebook un mans personīgais e-pasts, kā arī ik pa laikam izmantoju savu telefonu, lai arī noteikumos rakstīts, ka tas darba laikā esot aizliegts.

Šodien, nu labi, vakar bija pirmā normālā algas diena šeit. Patīkami, ka sanāca par 8 eur vairāk nekā es pati biju izrēķinājusi. Par Februāri sanāca apmēram par tādu pašu summu mazāk.

Pēc šodienas man nedēļas nogale brīva. Svētdien kopā ar g jāaizbrauc kaut kur pa kāpām pastaigāt un priežu pumpurus salasīt.

Bariņš puišu no Turkmenistānas. Bija atcēluši rezervāciju, bet tomēr ieradās. Kontaktpersona zvanīja mums ar cerību, ka viņus šeit vispār būs iespējams atrast paveicās. Viens īpaši interesants tipiņš. Vispirms jautāja, kur ir aptieka. Tikko, kur var dabūt meitenes vienas nakts aktivitātēm. Man patiesībā nav ne jausmas. Skatoties pēc viņa purniņa meiteni par pāris kokteilīšiem viņš tāpat nedabūs, bet kur Vecrīgā atrodami naktstauriņi nezinu.

Nesen bija arī bariņš ar britiem, kas svinēja vecpuišu ballīti. Bija naktī ievilkuši vienā istabiņā maisus ar netīro gultas veļu, saplēsuši tos un vārtījušies. Jocīgi cilvēki. Vismaz sodu uzreiz bez ierunām samaksāja.

Vēl kādu laiku vienā istabiņā bija ieperinājušās trīs aziātes, kurai katrai pa bērnam. Dabūja istabiņu par ļoti zemu cenu, jo teica, ka tikai uz vienu nakti un nākamajā dienā lidos prom. Un tad gandrīz nedēļas garumā viņas katru dienu pa vienu dienu uz priekšu pagarinājās un krita visiem uz nerviem, jo uzdeva miljons blondus jautājumus un izmantoja viesnīcas viesmīlību pēc pilnas programmas. Beigās laikam aizbrauca ar autobusu uz Berlīni. Viena no teorijām mums bija, ka viņas ir kaut kādas bēgles. Bēg no saviem vīriem vai kaut kā tā. Runāja krieviski un maksāja tikai skaidrā.






upd: Turkmenistānis kādu stundu pastaigāja apkārt un noskumis atgriezās lai ietu gulēt viens pats. Sad. Not really.

Pagaidām izskatās, ka tas nav joks. Rīt 11:00 darba intervija. Biroja atrašanās vieta arī burvīga - jau iedomājos, kā kādā saulainā pavasarīgā dienā ar Asnati satiekamies pusdienu pārtraukumā, lai paķertu kafiju un nedaudz pastaigātos pa Vērmanes dārzu :)

Vakar gan kolēģe no bāra staigāja apkārt tricinot sienas ar skaļu klepošanu. Izskatās, ka daļa šī tricekļa tagad ir manī. Laiks karstai tējai ar melno balzamu un jācer, ka rīt uz darba interviju izskatīšos/izklausīšos pēc normāla cilvēka. Dziedāšana gan šovakar izpaliks :/

Laiks ārā nepavisam nav atvasarīgs, bet man ir uznākušas tādas sajūtas. Skatījos savas bildes no festivāla Give and Get, vasaras nometnes un Lucavsalas dārza svētkiem. Tik daudz saules un krāsu. Krāsu patiesībā ir nedaudz par daudz, bet tā esot tipiska ziemeļnieku tendence fotogrāfiju apstrādē. Atradās arī jauks komentārs par mani: "Fotografējusi bija [..], ar izteiktu māksliniecisku gaumi un prasmēm. Viņa bija uzķērusi festivāla būtību. Tur bija neiedomājami vairāk, kā jau kad sačupojās pāri par četriem simtiem radošu dvēseļu. Neaprakstāma sajūta!"

Šodien skype meiteņu pasaulē bija sarunas par skaistumu. Man nebija ko daudz teikt, jo viena no visskaistākajām meitenēm, ko pazīstu, esmu es pati.

Viņš neatnāca. Ziedoņdārzs ir slēgts. Dzīvoklis rezonē. Es dziedāju, mēs dziedājām, kokle skanēja, kaķis iekārtojās un murrāja, tēja atdzisa. Ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās.

It kā dzīvojos pa blogu www.liene.lv, bet praktiski pēdējā laikā nekur. Cibu gan lasu katru dienu, jo ir draugi, kuru dvēselēs gribas palūrēt un zināt, kas priecē vai sāp.

Vakar bija savāda diena priekš manis un G - viņam ienāca prātā doma, ka varētu nodzīvot dienu bez interneta un telefona. Tā nu gulēt ejot, izslēdzu datoru, telefonu pārliku lidmašīnas režīmā (izmantot aparātu kā mūzikas atskaņotāju drīkstēja) un, no rīta mostoties jau bija pasaule bez interneta, bez īsziņas, ka ienākusi kāda naudiņa, bez ikrīta 9gag muļķīgo joku apskates. Diena galvenokārt pagāja lasot Bena Eltona "Blind Faith". Jauka anttiutopija par ļoti pārspīlēti amerikānisku pasauli pēc lielajiem plūdiem, kad Londona ir salu arhipelāgs un visas sabiedrības pamatos ir ticība. Sižets kopumā visnotaļ paredzams pie konkrētā pasaules uzstādījuma, bet tāpat bija patīkami tam sekot līdzi. Viegla lasāmviela tieši šādai atpūtas dienai. Pēdējā laikā kaut kā slinkoju ar grāmatu lasīšanu. Šis bija jauks atgādinājums, ka grāmatu vienas dienas laikā var mierīgi izlasīt.

Šodien gan, slēdzot iekšā datoru, bija nepatīkams pārsteigums. Rūc, bet nedarbojas. No sākuma likās, ka kaut kas nav ar monitoru, bet pēc kāda laika un ar G palīdzību nonācām pie secinājuma, ka kaut kas vienkārši ir pa vidam nodedzis. Nākamās nedēļas laikā man pamazām tiks salikts jauns dators. Pagaidām darbojos ar portatīvo. Tas laikam arī ir galvenais iemesls bloga ierakstam, jo man to vislabāk patīk darīt ar šī datoriņa tastatūru. Kaut kā vienkārši patīkami rakstīt, rakstīt un rakstīt.

Šovakar darīju vēl kaut ko, ko neesmu darījusi sen, bet vajadzētu. Stāvēju kokā kā to māca cigun. Dažas sekundes pirms bija iztecējis taimeris izdomāju, ka viss, vairāk nevaru izturēt. Izrādās varu. Varu daudz un ļoti.

Vēl man gribas visiem paziņot, ka man ir kokle. Ļoti skaista, tumša 11 stīgu Latgales kokle. Kārtējo reizi paldies G :) Pamazām mācos spēlēt. Šodien apgriezu nagus, kas bija diezgan gari, un tagad ir sajūta, ka vairs neskan. Laikam tomēr nagus koklei vajag. Man laikam vajag kādu, kas to ir mācījies pie kāda īsta skolotāja un parāda, ko es daru pareizi un ko nepareizi. Rītvakar sadziedāšanās ar Ingu Karpiču ^^ Es šodien rakstu nedaudz bērnišķīgi un bez kādas īpašas cenzūras.