Skrienot nav laika domāt par muļībām, savukārt tas, kas tik un tā nav muļķības, atbīdās nostāk. Uz to brīdi.

Un lielākoties tie melnie uznāk tieši par to, ka skrien un raujies, bet tāpat nekur nenonāc..

debīlāku sajūtu par to laikam neatrast. kad skrien, bet bez jēgas.

es gribētu, lai man būtu ko teikt šajā sakarā, bet viss, kas nāk prātā ir abstrakcijas par tēmu "izraujies". Savādi no tik stratēģiska prāta, bet tad atkal - pirms ieslēdzas tas režīms, man parasti jāredz spēles laukums, jā[pār]zina esošā situācija, kādā katram gadījies iekāpt.

Manā gadījumā laikam dominē rutīna, riebums pret šo rutīnu, bet tajā pašā laikā bailes ko mainīt, kā rezultātā izraušanās tiek atlikta katru dienu uz nākamo..

Nu, katram cilvēkam tas, protams, ir individuāli, bet manā gadījumā darbs nedrīkst būt darbs. Citiem vārdiem sakot - man ir vienalga par profesijas prestižu / atalgojumu, primāra ir personiskā brīvība. Piemēram, darbs naktīs, kad neviens netraucē.

Bet Tev - Tev ir bail kaut ko mainīt vai drīzāk nav īstu alternatīvu?

Man ir, var teikt, darbs vakaros/naktīs, un vēl ar cilvēkiem. Kas ar laiku nogurdina ne tikai fiziski, bet arī morāli.

Ar to mainīšanu ir tā, ka lekt no vienas bedres citā nevēlos un nesaskatu arī diži lielu jēgu. Labāk tajā bedrē tomēr, kur jau esi iekārtojies vairāk vai mazāk. Jo īpaši ņemot vērā manus apstākļus, kad nesu atbildību ne tikai par sevi, nedrīkstu riskēt ar palikšanu bešā kaut uz mirkli. Bet grūti atrast tādus variantus, kuru dēļ tiešām ir vērts censties, rauties, mainīt visu un sākt visu no gala.
Un šeit nonāku dilemmā ar sevi, jo patīk tomēr atziņa- kas neriskē, tas nedzer šampanieti.
Tādēļ gribas piešūt sev bailes no pārmaiņām/riska.