Nu ko, esmu zaudējusi nevainību. Un ziniet, man patika. Neskatoties uz to, ka savainoju pirkstu un tagad nespēju pat kečupa pudeli atvērt bez izmocītas sejas grimases.
Kā jau pirmajā reizē, sākumā biju tieši tik pat meistarīga, kā kartupelis, kuru palaistu ripot no kalna.. Bet pēc pāris izmēginājumiem jau sanāca ar vien labāk un baudamāk.
Kalns, sniegs, un dēlis. Viss, ko meitenei vajag laimei. :)

Tikko saņēmu aizkustinošāko apsveikumu [..nu jau sen kā aizgājušajā..] vārdadienā, ever!
Burvīgs nakts nobeigums/dienas sākums! :)

Man ir teikts, ka man sejā visu var nolasīt. Ir arī teikts, ka māku sataisīt "vēso seju". Vēl vairāk ir teikts, ka skatos caururbjoši.


Un pirms pāris dienām man pateica, ka esmu citplanētiete. Jūtos glaimota. :)

Mani pārņem naids..
Es sev nepatīku.
Pilnīga huiņa notiek!

Paulina teica, ka esmu Kokteilmeitene, jo man sanakot looooooti garsigi saldejuma kokteili. :)

Un kā lai kādam pasaka, ka viņam ir jāizvācās no dzīvokļa? Grūti izmest.. Žēl.

Sajūta, ka tūdaļ izklepošu plaušas. [Ja kāds tās atrod kaut kur apkārt blandoties, lūdzu atgriezt man.]
Sāp.

Red Bull Tru Fix trases pārredzamība lika vilties. Lai gan, man jau bija aizdomas, ka tā varētu būt, ja reiz viss notiek Dzelzceļa muzejā.

Vakardiena, jeb šorīts beidzās ar jocīgu beztēmas besi, kas turpinājās pat miegā- sapnī.
Izskatās, viņam arī šodien besis.

Cerams, dienas turpinājums būs pozitīvākās noskaņās.

Un dodamies pie sāļā ūdens.
Šovasar pirmo reizi. Saules baterijas tiks uzlādētas :)

Doma par tām kāzām mani nogalina.

Sešus gadus atpakaļ, tieši šajā mirklī, mana dzīve radikāli mainījās.

7 no rīta, pēc 11 darba stundām mēs ar L. devāmies ceļā ar tikko uzzīmētu plakātu stopošanai.. Plāns bija radies tikai kādas dažas stundas iepriekš, tādēļ bijām pilnīgi nesagatavots- salīdzinoši plāni saģērbušās, plānos, nepiemērotos apavos tādam dubļainam pasākumam..Bet pēc ļoti veiksmīgi pieveikta ceļa, bijām jau sapratušas, ka lietutiņš un mazliet vēsums mūsu entuziasmu nelauzīs.
Tā nu sanāca, ka es pirmo reizi mūža biju uz Superkausu. Bet tik sasodīti forši. Pusi laika pavadīju ar muti vaļā skatoties un priecājoties par lēcieniem, ātrumu, dinamiku.
Ļoti lielu daļu laika mēģināju iztēloties, kādas ir viņu emocijas braucienu laikā. Ko viņi domā, kā jūtas katru reizi, kad atraujas no zemes.. Kādas sajūtas pārņem, kad nokrīt un saprot, ka šajā reizē būs jāpaliek vienam no pēdējiem- pašpārmetumi un padošanās, vai cīņas spars un vēlme maksimāli pietuvoties konkurentiem, kas ir jau priekšā?

Lai vai kā, neatteiktos vēl ko tādu apmeklēt kādreiz :)

Brauciena dēļ sanāk arī, ka šobrīd negulēts jau vairāk kā 30 stundas. Bet nu jau saprotu, ka nedrīkst ķermeni tā izžmiegt līdz pēdējam, tādēļ taisos pie miera. :)

Šodien bija tik pozitīvs notikums, kāds sen nebija bijis.
Gājām uz parku izbaudīt silto laiku. Krustojumā pie Bērnu Pasaules K. [gandrīz 6 gadi] no galvas nopūta cepuri. Sākumā viņš pats skrēja tai pakaļ, cerot to noķert, bet, kad tā tika uzpūsta uz ielas braucamās daļas, [par laimi] apstājās un bezpalīdzīgi paskatījās uz mani. Lai gan visu laiku sekoju gan viņam, gan cepurei, domāju, ka nu nekas vairs nav glābjams, jo tūdaļ krustojuma gaisma mainīsies tā, ka mašīnas sāks pārvietoties tieši pa to daļu, kur ir apstājusies cepure.
Un tad notika negaidītai- 6. tramvaja vadītāja apstādināja tramvaju krustojuma vidū, bloķējot iespēju cepurei lidot tālāk, vai mašīnām sākt kustību gadījumā, ja nu K. skries pakaļ cepurei, kamēr sieviete, kas atradās vistuvāk ielai aizskrēja tai pakaļ un atgrieza to mums.
Biju tik ļoti pārsteigta par šo notikumu gaitu, bet tik ļoti iepriecināta par cilvēku spēju palīdzēt citiem, nevis pohujistiski noskatīties.

Paldies! :)

Neskatoties uz milzīgo pārgurumu un enerģijas patēriņu piektdiena un sestdiena man bija pilna ar pacilātību.
Toties svētdien, kad man bija iespēja "atpūsties", es salūzu.. emocionāli..
Pati nevi neizprotu, kādēļ, kad ir spriedze- skrienu, daros, smaidu, izturu. Kā varu atslābt mazliet, tā lielais melnais klāt, depresija un pārgurums..

Izpausmes ar krāsām, Pink Floyd un diskusijas par to, kas ir sistēma un par ne-pakļaušanos tai. Ar 6gadnieku.
Ļoti kvalitatīvi pavadīts laiks :)

Paaudžu 'konflikts' sāk reāli kāpt uz nerva..

Šīs nakts mājupceļš bija bezgala garš un bezgala jautrs. 

Vai tiešām ir jāfotografē visas kafijas, ko grasies dzert, banānu mizas, tukšas glāzes un pilnas glāzes, lupatas un visādi tamlīdzīgi sīkumi? 

Pēdējās dienās ārdās taureņi! Tā normāli demolē manas iekšas.