Man ir, var teikt, darbs vakaros/naktīs, un vēl ar cilvēkiem. Kas ar laiku nogurdina ne tikai fiziski, bet arī morāli.

Ar to mainīšanu ir tā, ka lekt no vienas bedres citā nevēlos un nesaskatu arī diži lielu jēgu. Labāk tajā bedrē tomēr, kur jau esi iekārtojies vairāk vai mazāk. Jo īpaši ņemot vērā manus apstākļus, kad nesu atbildību ne tikai par sevi, nedrīkstu riskēt ar palikšanu bešā kaut uz mirkli. Bet grūti atrast tādus variantus, kuru dēļ tiešām ir vērts censties, rauties, mainīt visu un sākt visu no gala.
Un šeit nonāku dilemmā ar sevi, jo patīk tomēr atziņa- kas neriskē, tas nedzer šampanieti.
Tādēļ gribas piešūt sev bailes no pārmaiņām/riska.