Esmu tik šaušalīgs galējību cilvēks- vai nu ir, vai nu nav. Varbūt ir nepieļaujams.
Man patīk cilvēki, bet man cilvēki riebjas.
Man patīk troksnis, bet man patīk klusums.
Man patīk būt pamanāmai, bet man besī, ka uz mani skatās.
Man vajag, lai mani mīl līdz mielēm, bet man vajag, lai man dod brīvību.
Esmu pesimiste ar noslieci un optimismu [vai arī otrādi, vēl neesmu atkodusi patieso secību].
Man patīk viss jaunais, un riebjas rutīna, bet mani biedē viss jaunais un rutīna liek justies drošībā.
Esmu pacietīga, bet nepacietīga.
Esmu uzcītīga, bet slinka.
Esmu prātā brīva, bet rāmī...


Kā lai tāds cilvēks gūst balansu un harmoniju savā dzīvē? Mission impossible?

Nu nafig vajag slavēt "Esi Tu pats!" principu, ja "esot pašai" nākas nepārtraukti saskarties ar ne-tiešu diskrimināciju!
Šobrīd dusma...

Nu ko, esmu zaudējusi nevainību. Un ziniet, man patika. Neskatoties uz to, ka savainoju pirkstu un tagad nespēju pat kečupa pudeli atvērt bez izmocītas sejas grimases.
Kā jau pirmajā reizē, sākumā biju tieši tik pat meistarīga, kā kartupelis, kuru palaistu ripot no kalna.. Bet pēc pāris izmēginājumiem jau sanāca ar vien labāk un baudamāk.
Kalns, sniegs, un dēlis. Viss, ko meitenei vajag laimei. :)

Ar garīgajām rētām man ir tieši tapat kā ar fiziskajām- tik līdz rētai sāk veidoties krevelīte, to noteikti vajag atknibināt vaļā, lai paskatītos, kas tur apakšā notiek...

The Land Between Tides Glory

Matrica ir īsta...

Ja vien šo būtu tik viegli ievērot...