un tagad, beidzot tagad mēs mīļi dzīvojam jau kādu laiku. nu fjūū, man jau likās, ka viss ir cauri, dzīvei kopā nav jēgas, pelni uz galvas.. laipni lūgti ikdienas kašķi, au revoir traģēdijas. šķiet, ka paldies nogurumam, ko atnesa klausīšanās ko runā otrs, bet nekā nedzirdēšana. viens un tas pats uz riņķi, līdz vienkārši lūzums un beidzot mērs ir pilns un tu vairs nespēj reaģēt uz otru ierasti defektīvajā veidā un pēkšņi pašam par pārsteigumu rīkojies racionāli.