arī tā gribetu domāt. ceru uz nāvi mazliet kā uz apziņas atbrīvošanu, jo, varbūt pat ne tik ļoti ķermenītim, kā prātam ir robežas līdz kurām ko saprast un ne kripatu tālāk. tāpēc neredzu pretrunas, jo arī vecais segums un izpratne vārdam “visums” nomirs reizē ar to pašu pārvērtību un tik un tā ticu, ka arī pēc tam mēs katrs sev būsim viss.
"mēs katram sev būsim viss" - tas, ja pieņem, ka ego nomirstot netiek iznīcināts, citiem vārdiem sakot - vai būt sev visam "pēc tam" joprojām ir svarīgi. tas, ja Tevi pareizi nolasīju
..tas, ja pieņem, ka mana esence aka dvēsele nomirstot netiek iznīcināta. būt sev "pēc tam" nav ne svarīgi, ne nesvarīgi, man liekas tas tur tā vienkārši ir. katrs sev ir viss =visiem ir viss- tik vienkārši,pilnīga laimība.