arī tā gribetu domāt. ceru uz nāvi mazliet kā uz apziņas atbrīvošanu, jo, varbūt pat ne tik ļoti ķermenītim, kā prātam ir robežas līdz kurām ko saprast un ne kripatu tālāk. tāpēc neredzu pretrunas, jo arī vecais segums un izpratne vārdam “visums” nomirs reizē ar to pašu pārvērtību un tik un tā ticu, ka arī pēc tam mēs katrs sev būsim viss.