Bez 15 minūtēm 2 naktī,,,dveseles caureja.Pārskatot pagātnes bildes pratā rosās idejas,kapēc es sevi šobrīd ienīstu un slinkojot nīkstu sevī?Ja reiz es spēju kustināt rokas un kājas ,tomēr to nedaru?Man riebjas šī pasīvā sēdēšana,,tomēr sēu un gaidu ,kad kaut,kas notiks pats no sevis.Es sapņoju ,mīlet,bet mīlot aizvien aceros,ka drīz nomiršu no huiņas,kas saucas bacilis.Nav jau svarīgi,kāds,bet tas mani piebeigs.No šīs domas manī ieslēdzas paralīze un poxujisms uz visu,kas dzīvē ir sasniedzams.Man patīk mācīties,ļoti,jo šajā procesā manī mostas enerģija.Ja vel iespēja šo zināšanu pielietot praksē es jūtos ideāli.
Šodien atradu ārējā cietnī šādus sev veltītus vārdus:

Tevi Mīlu Mīļumā.

20. mai 2006 00:26

Es nezinu vai Dabas māte bija pirmo pavasara lapu plaukuma skurbumā ,vai varbūt viņa vienkārši bija iemīlējusies kad veidoja Tevi, jo Tu esi visfantastiskākais, visunikālākais un visneatkārtojamākais viņas veidojums. Viņa Tevī ir ielikusi visu visskaistāko ko vien varējusi savos plauktos atrast- Tavās acīs divas saules ieskautas lagūnas, kurās atstarojas mierīgās un dzestrās debsis, Tavi mati- saules staru zeltainais pinums, Tavu roku spēks no ozolu saknēm, un maigums un siltums no dienvidu vakara vēja, bet tavā sirdī- milzīgs un neizsīkstošs ūdenskritums, kurš nes no kalniem aizvien jaunas un jaunas mīlestības šaltis. Es Tevi vienkārši Mīlu un saku paldies vēl nezinu kam, par to, ka vienkārši esi man blakus... Es Tevi Mīlu...

Ir tikai 2 gadi pagājuši,bet no visa tā ,nav miņas,pat ne smaržas nav.Pazudis viss,kā iededzies.Pat apsveikums vārda dienā nav palicis ,kā fakts.un visi citi pirms tam?Vai sī mirāža ir instinkti?Vecumdienas pansionātā ar sajūtu,ka viss ir liekulīgi saspēlets.Lai paliktu par dārzeni?