par bēdīgu randiņu pieredzi

noilgums pagājis un tagad iekārtojieties ērtāk sēdekļos (vai zviļņos) jo nu nāks baisākais atgadījums manā randiņu pieredzē ever. iepazināmies mēs klubā, uz kuru mani aizvilka kolēģes (tajā pat teiksmainajā reizē, kad pēc nedaudz maģiska kokteilīša gandrīz kļuvu par seksburgera pildījumu). es viņu tā īsti pat neievēroju, bet pirms pormiešanas viņš dikti, nu tiešām dikti lūdzās manu numuru, jo es esot bezgala daiļa un tik interesanta un viņam to numuru vajadzēja ka vai jāmirst. tā kā es nemiru no tā, kā viņam to numuriņu vajadzētu iedot, liedzos, tiepos un nekā (laikam bija nostrādājuši veselā saprāta feromoni). bet tas jau, kā zināms, nav šķērslis, ja kompānijā ir kaislīga savedēja, kurai tāds paspējis apvārdot zobus. trīs dienas viņa mani bakstīja, lai varētu iedot viņam to nelaimīgo numuru un piedabūtu mani tikties. mīļā miera labad es, protams, padevos, jo notikumi klubā bija sākuši bālēt un, neņemot vērā to, ka viņam bija bedrītes vaigos un cirtaini mati (monamūr), man nebija ne jausmas, kas tas par džeku. uz kino viņš mani negribēja vest, jo tas par prastu, iesim ka nu uz klubiņu, bet pirms tam pie viņa iedzert vīnu, ja man nav iebildumu. tā kā man nebija atsevišķu iebildumu pret vīnu tā arī darījām. dzīvoklis viņam bija vienā no kurtajiem Tallinas rajoniem - pie ostas ar skatu uz līci un kuģīšiem, jaunajā projektā. tas arī apmēram viss jaukais, jo tik briesmīgā vecpuiša migā nebiju bijusi - viss skaistais interjers pilns netīriem traukiem un apģērba kaudzītēm, stūros nogrūstām pudelēm. man apsēžoties saimnieks gan priecīgi paziņoja, ka guļamistaba gan esot kārtībā - tur viņam esot (pat!) king-sized bed un šodien uzklāti tīri palagi. lai nu kā, solītais vīns nebija nekas īpašs, tikai tāda kā priekšspēle diskusijai par to, cik kruti ir dzīvot Latvijā, kur tauta atmet morāliskus aizspriedumus un ņem un ievēl visus tos, kam tāpat piedzer vara. jo tāpat jau būtu zaguši, toties tagad viņi to var darīt lielos apjomos un legāli. par to, kā visi zin kas kam par ko iešķiebis kukuli un nevienu tas nekrata un to, cik kruti tādā valstī ir dzīvot krieviem, kas mierīgi var izdzīvot nezinot vietējo valodu, kas tāpat nav vajadzīga, jo lai kruķītu lielu naudu vajag prasmi, nevis valsts valodu, bet igauņi kā tādi niekkalbji vēl tiepjoties. tikmēr, kamēr viss bija valstiskā plānā es neticīgi klausījos, man aiz pārsteiguma par tādu viedokli neatradās ne vārda ko pateikt. bet tad, kad tas sāka skart personīgāku plānu - to cik kulturāla izglītība ir bezjēdzīga, jo tāds sūds kā māksla, kultūra un viss, kas nav ekonomika un finanses tāpat vajadzīgs tikai jaunuvju izglītošanai lai līdz tam, kamēr atrod kādu, kurš viņas apgrūsnina un uztur, būtu ar ko nodarboties. tad man pamazām sāka pieslēgties smadzenes, es sāku kļūt pavisam pikta un beigās paziņoju, ka uz klubu tomēr neiešu, jo labāk piektdienas vakarā nīkt mājās nekā uzturēties tādā kompānijā. tad nu viņš vislaipnīgi izsauca man taksi, nepavadot norādīja, ka tur pie spoguļa uz plauktiņa stāvot sīcene (1, 5 un 10 eirās krietna kaudzīte) no kuras es varot pagrābt kādu sauju taksim. izspēros pa durvīm bez viņa naudas (ko vēlāk rūgti nožēloju, būtu varējusi paņemt visu - sanāktu i taksim i saldējumam par morālo kaitējumu, varbūt varētu nopirk arī kādas kurpes), lepni pagāju garām viņa izsauktajam taksim uz tuvāko statoilu, kur vienmēr atrodas kāds cits taksometrs, izsaucu blakus stāvošu taksometru (jo tā bija uz pusi lētāk, nekā kāpt iekšā neizsaucot) un pār plecu neskatīdamās braucu mājās nomazgāt no sevis kaunu (kādēļ man vienmēr kauns kāda cita vietā - tas ir kāds komplekss, ja?), blenzt tēvē un iet gulēt laicīgi.
šis atgadījums mani izārstēja no iešanas uz randiņiem aiz gara laika un kā-nu-es-tā-atteikšu

kāds ir tavs graujošākais randiņš ever?