atcerējos šīs nakts sapni. bija auksts, zeme jau sasalusi, tur, kur autoosta bija deju placis, visi dejoja tautas dejas deju kluba "Danči" stilā, es biju no kaut kurienes atbraukusi, Maskačkas spēlmaņi spēlēja tā, ka kājas mierā nestāvēja, tad mēs visi metāmies mežonīgos dančos, Dzintars Briedis un meitene sarkanā kleitā rādīja paraugdemonstrējumus, visādi cibiņi virpuļoja, lēkāja un griezās, bija tik jautri un es bučojos ar ko pagadās, tikai ar begemotsu ne, tad visi turpināja dejot, es arī un tad izrādījās, ka tās ir nevis tautas dejas, bet dejas īru stilā ar kāju pieciršanu un brašiem palecieniem, tikai kājās visiem ir slidas un autoostas busu stāvlaukums pārvērties par slidotavu, bet visi turpina dejot tā ka ledus un dzirksteles šķīst, fonā fjokla kā tāds ārzemju salavecis sauca "Hohohohoi" un rasbainieks rādīja pirueti tā, ka rozā tilla balerīnu svārciņi pacēlās un aizsedza seju, varēja redzēt tikai lillā legingus, baltās slidas un fantastiskos palecienus, es turpināju bučoties ar ko pagadās, kamēr balss no aizkadra sauca "neraate! tev jābūt prātīgai", bet es domāju, ka esmu piekususi no būšanas prātīgai, pagriezos uz centrāltirgus paviljonu pusi, debesis bija melnas ar spožām zvaigznēm, paviljoni no iekšas mirdzēja zeltainā krāsā, pie manis pienāca kāds, ar kuru es vēl nebiju skūpstījusies, tad pasaule pārstāja griezties, iestājās klusums un romantika, es domāju, par to, cik stulbi ir bučoties ar ko pagadās, ja var skūpstīties TĀ, un cik vispār es esmu bijusi stulba un tad, kad grasījos atvērt acis, pavisam neromantiskā kārtā aiz sienas ļaunais kaimiņu sīcis sāka brēkt tā, ka neraate gultā bija sēdus, pārbaidīta gandrīz līdz sirdstriekai un satriekta, ka tagad nav ne jausmas, kurš nu bija tas liktenīgais bučotājs