aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa
vakar no rīta:
1) aizvedu skuķus uz bd

zvana skolotāja prasa, kur ir nr.1, viņiem jau trolejbuss, a viņa nav. paskatos pulkstenī, ka vēl nav deviņi, saku nezinu, 3-5 min būšu mājās, redzēšu. aizskrienu mājās, šis vēl čilo. sastresinu, sakacinu, skrienam, zvanu kurā pieturā esat? a mēs tūlīt no skolas iesim, lai gaida uz stūra (es jau domāju @#$% etalons nav līdzi bet nu ok, aizvedīšu līdz pieturai lai Lucavsalā kāpj ar klasi satikties vai ja nu kas, varu aizbraukt, aizvest un paspēt atpakaļ). teikts bija deviņos jābūt skolā, bērnam neko nepārmetu, bet nu tāpat dabūju 'rīt, lūdzu, gan 8:30 esat skolā' grrr

2) pēc drudžainas atelšanās un mācīšanās un kafijas (jo asinsspiediens) uz bd pakaļ nr.2 jo fizioterapija. žāksts un ciešanas - skuķis nesadarbojas, speciālists viņu cik iespējams novērtē pa gabalu un caur spoguli. raudāšana, slēpšanās aiz mammas, nikna sastingšana un uz beigām papēža pieciršana pie grīdas. man pārmaiņus nāk smiekli un grr, jo nu a ko?! nopērku saldējumu, pasēžam tukšā tirdziņa nojumē, apēd to saldējumu

3) samainu bērnus bd, ar nr.3 poliklīnikā ierodamies krietni pirms laika a tur 25 min pirms vizītes reģistrācijas kabineta beibe aiziet jo sapulce. sarodas babuļi, sanīgrojas, es tikmēr izklaidēju ar bukletiem un pļāpām. fizioterapeits cits. laimīga nav, bet drusku sadarbojas, šoreiz pat var 'uzlikt rokas'. saldējums (kkādas dārgas kivi bumbas, bet nu sūds ar visu) aizvedu, atstāju, pusdienu porcija viņai atstāta, visi citi jau gultās un guļ izņemot kādu, kas gāja pačurāt un tad ģērbtuvē tipa dzēra ūdeni, bet vienkārši kaut ko sapņoja. es bd nevarētu strādāt ilgāk kā pāris dienas

4) mājās atkal fiksi fiksi atelsties, mācīties un kafija. kkād pārrodas bērns, šis vēl paspējis uz pēcstundām viss tāds priecīgs ar draudzeni ietusēt. atplīstu, pamostos dēliņš kafiju uzlējis kā sarunājām, ietriecu nezinkuro kafiju un ejam pie fizioterapeita. tas pats, kas pirmajai, viss forši lai gan pirmajā kabinetā kompis neiet, visu izčamda, pēc tam uzliek uz kušetes un pārbauda. vingrošanas jau saplānojām diviem reizē un pēc tam otrais fizio ļoti laipni pārrakstīja vingrošanas pie pirmā. ejam mājās. atceros par saldējumu, griežamas ietpakaļ, ejam uz abrandu. zvana vīrs, šis Lidl stāvlaukumā, ka mūs aizvedīs uz to mūzikas skolas atvērtajām durvīm (pirmdien gājām ar kājām un uz koncertu nepaspējām jo man vairs nebija iekšā ar visiem trim pa karstumu skriet un buss jau bija aizvbraucis). aizsūtu sīku ar savām atslēgām un saldējumu uz mājām pēc kastītes ar sagrieztiem āboliem un gurķiem, lai nāk uz bērnu apavu veikalu. paņemu skuķus no bd, aizejam uz bērnu apavu veikalu, a tur pievedums nav bijis, vajadzīgā izmēra apavi viens pāris no katra izmēra, nepatīk. ejam pie veikala gaidīt puiku (jau stresoju jo vīrs piebraucis a vecākais vēl nāk ar tiem augļiem un pilošo saldējumu)

sakāpjam visi mašīnā, braucam uz mūzikas skolu. nomazgājam rokas, sākam ar sitamajiem, tur pagaidām vēl nav atnācis. aizejam līdz koklei. man patika, puikam patika, šoreiz tur ansamblis, dzirdam, bet sīkas rokas neuzliek. sitamajos kādi ir, noķeram trombona skolotāju koridorā, ejam mēģināt. nr.2. šausmās saķērusi galvu, pirkstus iespiedusi ausīs, puika priecīgs pūš. pirmdien arī pūta viss tāds sajūsmā, tikai trompetē. brīžiem pat skan. visiem patīk (izņemot nr.2, ar šausmām gaidu problēmas). aizgājām arī uz akordeonu, pie sitamajiem visi samīlējāmies, puikam acis mirdz, ir īstais, tad uz klarneti (nezināju, ka var izjaukt), tad kāpām lejā. nr.3 paziņo 'mammu, es arī mācīšos mūzikas skolā' 'ja, kādu instrumentu?' 'vijoli'. kāpām augšā lai aptaustītu, viņa pat (neverbāli) komunicēja ar skolotāju, gan noturēja vietā, gan paspēlēja, puika arī, nr.2. NEGRIBĒJA pat pačamdīt. apskatīja pirkstus, ka der (man liekas mani neder), bet papētīja puiku un nosūtīje lejā uz čellu 'a ja nu tomēr'. pie čella bija forši (vēl joprojām gribu pati, pati gan nečamdīju, jo nebija resursu, bet nu pēc kādiem 2 gadiem gan - kaimiņi saturieties! un no rudens to mūžizglītības programmu salāgos) nr.2 vislabāk patika ļiruļeru dziesmiņa no kuras skolotājai zobi sāpēja, kur speciāli spēlēja netīri lai dzird kā ir. ārā paēdām banānus, pat paspējam uz sabiedrisko pabraukt vienu pieturu. bija jau drusku ņaudēšana 'a ko mēs šodien darīsim' bet nu mājās gaidīja vīra vakariņas. līdz vakara pasakai viss puslīdz o.k. tad ar milzu stīvēšanos sameklē apavus bd izlaidumam, drusku drāmiņa, tad sameklē kleitu. drāma liela, jo nr.2 negrib tieši tādu pašu kleitu kā nr.3 un kāpēc nr.3 nevar vilkt savu skaisto kleitu. nr.3 sašutusi ka viņu vaino par kleitu, kas nemaz nav viņas. ok saku, ja nav tava, lai māsa velk uz izlaidumu. māsa uzvelkt, priecīga - der, patīk (noskaidrot vai neberž/negrauž man vairs nebija resursu, da pofig ja vien nevelk to vienu briesmīgo trikotāžas, kas būtu ok ja ne trīs izmērus par lielu, tā kā saies). kāpēc tā kleita ir viņai?! es gribēju! aaaa. pa vidu šim visam attopos, ka vecākajam vēl ir deju koncerts nākamajā dienā. vajag deju tērpus, kuri laikam iedoti klases audzinātājai, bet viņš nezin. un baltu kreklu īsām piedurknēm, kuru neatrodu. izrakņājos, bet nu nav. uzrotu piedurknes, bet puika gandrīz sāk raudāt, jo nav labi. es jau izķērkusies uz visiem un izbesīta, pulkstens vēls, vēl jāpalasa priekšā Dogmens a drāma novērsta tikai daļēji (bd kleitas un apavi ir). nogriežu baltam kreklam, kas garumā platumā labs a piedurknes par īsu piedurknes. 'rīt atšūšu, izgludināšu'. palasu. un jūs saprotiet, tam visam pa vidu vēl pārrunas ar sīkajām par mūzikas skolu jo nr.2 GRIB SPĒLĒT VIJOLI!!! pakļāva sevi vienaudžu spiedienam. saprotu, ka uz tām atvērtajām durvīm jāiet trešo dienu pēc kārtas. lai tas cilvēks vismaz pats pamēģina tos pūšamos vai vijoli. viņa domāja, ka nevar gribēt vijoli ja māsa jau grib jo tur tikai viena. es saku, nē, tak būs vēl - ja gribi un esi gatava spēlēt un vingrināties tad vari arī vijoli, bet būs jāiet un jāmēģina un jātur un jāspēlē un jārunā ar skolotājiem pašai


labi, ka no daŗāmo darbu saraksta izkrita 'baltas plānās zeķbikses' un šorīt kā necerēta laime - arī deju kolektīva vilnas tērpi, jo karsts un tad nu dejos kas kuram der, gaišās krāsās, ja var, bet nu pofig, un ar cepurēm. to kreklu gan izgludināju gan piedurknes atšuvu, bet nu tā simboliski - ar drēbnieka dūrienu, jo mašīndūrienu imitēt nebija resursu.
un tagad man vajadzētu ieiet dušā (jo viss līp) un beidzot, beidzot sagatavoties savam rītdienas eksāmenam. pragmatiski jau esmu pieņēmusi šo kā pirmo kārtošanas reizi, bet nu tāpat jāmācās, a ja nu zinu pareizo atbildi kā testos bieži gadās, jo vispār eksāmenos man veicas ar biļetēm
un tomēr:
aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa

labi, ka tomēr ne pūšamos, jo mums ar tiem kaimiņiem pamiers trausls, bet redzēs kā ar tām 'zāģētājām' ies. lai Dieviņš nogrābstās. nr.3 tak vajag nevis vismazāko vijolīti, bet drusku lielāku. un puiku visi skolotāji gribēja, jo garš un spēcīgs un zobi arī jau nomainījušies un nekas nav nokavēts lai gan kkur pa vidu būs tur drusku sarežģīti, jāpārlec klasi augstāk vai individuālais plāns, jo no šī gada mainās programma, viss jāmācās 8 gadus un obligāti jāpabeidz reizē ar devīto klasi (like srsly WTF??!) tā kā ja gribat sīkiem mūzikas skolu - jāsteidz paspēt!

un vēl pilnai laimei mīļais mīļais vīrs pirmdien izjauca mēbeli - ķipa rakstāmgaldu-plauktu pa visu bērnistabas sienu un salika nr.2 augsto gultu zem kuras salien rakstāmgalds. un tad vakar abas divstāvu gultas samainīja vietām. visur kkādi štrunti, kas bija tur nobāzti un sajukums. a tā mūzikas skola (johaidī, jāpiezvana pediatrei, jādabū zīme lai var paspēt iesniegt dokumentus!!) un tas eksāmens un vēl bd izlaidums
aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa