ģimenes ārsts saka, ka vajag klīnisko psihologu. tikko sazvanīju RSU Psihosomat blablabla, viņi saka jāsāk ar vecāka(u) vizīti un tad redz kas jādara tālāk
vakarā sazvanīšu māti, viņa ir jomā, ko viņa saka, bet nu drusku cerīgāk palika, tur var dabūt pierakstu jau nākamajā nedēļā

tāpēc, ka bd ar pieaugušajiem vispār nekontaktējas. dažiem pedagogiem uz jautājumiem atbild ar galvas māšanu jā/nē. pagājušajā (!!) nedēļā dejošanā beidzot (!) izšķirtas un saliktas dejot ar puišiem (viens reāli samīlējies, bet neatšķir un pienāca pie otras, gandrīz pa galvu dabūja). vienu reizi slimojot dalījām, viena gāja, otra negāja. čurāja gultā, naktī murgoja. ja grupu sadala uz citām un ir jāiet tur vai citas grupas bērni iedalīti vai ja audzinātāja slimo un ir citas visu laiku labākajā gadījumā niķojas, bet ir drāmas ar negribu uz bd, murgošanu un čurāšanu gultā. bd viņus vispār nav īsti sākuši mācīt lasīt. intelektuāli viss ir (izņemot to lasīšanu, tur pati piestrādāšu), bet viņas vispār nav emocionāli gatavas. pēdējās divas nedēļas ir sākušas kontaktēties mazos pulciņos ar citiem bērniem (arī runāt un dauzīties, ne tikai klusi spēlēties vai ierauties sevī kad cits bērns nāk uz kontaktu)
un es neticu ka pa pusgadu saraus, ja divus gadus viss bijis pie kājas un manus ieteikumus pa lielam personāls ignorē. es varu ieteikt bet es nevaru kontrolēt to, kas tur notiek (nenotiek)