pasēdēju uz rozā mākoņa un ar baukšķi attapos ikdienišķībā. karoče man tagad vajag fiksi kkur izraut klīnisko psihologu lai paspētu sīkas aizvest uz vizīti un izvērtē, ka nav emocionāli gatavas skolai (jo nu nav) jo ģ.ā. šito nevarot. @#$% tas b/d, kad septembrī par šito prasīju. 'neko nevajadzēs'. pag.nedēļ zvanīju konkretizēt 'pietiek ar ģ.ā. ieteikumu palikt bd ilgāk'
aaargh
ir ieteikumi (kontakti?) klīniskajam psihologam, kas ar to strādā? BKUS paskatījos ciparu, nosirmoju, rindas arī noteikti vājprātīgas, līdz aprīlim neizdarīsim
sensitīva tēma, komentāri skrīnoti
tāpēc, ka bd ar pieaugušajiem vispār nekontaktējas. dažiem pedagogiem uz jautājumiem atbild ar galvas māšanu jā/nē. pagājušajā (!!) nedēļā dejošanā beidzot (!) izšķirtas un saliktas dejot ar puišiem (viens reāli samīlējies, bet neatšķir un pienāca pie otras, gandrīz pa galvu dabūja). vienu reizi slimojot dalījām, viena gāja, otra negāja. čurāja gultā, naktī murgoja. ja grupu sadala uz citām un ir jāiet tur vai citas grupas bērni iedalīti vai ja audzinātāja slimo un ir citas visu laiku labākajā gadījumā niķojas, bet ir drāmas ar negribu uz bd, murgošanu un čurāšanu gultā. bd viņus vispār nav īsti sākuši mācīt lasīt. intelektuāli viss ir (izņemot to lasīšanu, tur pati piestrādāšu), bet viņas vispār nav emocionāli gatavas. pēdējās divas nedēļas ir sākušas kontaktēties mazos pulciņos ar citiem bērniem (arī runāt un dauzīties, ne tikai klusi spēlēties vai ierauties sevī kad cits bērns nāk uz kontaktu)
un es neticu ka pa pusgadu saraus, ja divus gadus viss bijis pie kājas un manus ieteikumus pa lielam personāls ignorē. es varu ieteikt bet es nevaru kontrolēt to, kas tur notiek (nenotiek)