31. Oktobris 2021 (07:08)
Vīrs piecēlās tumsiņā, aizbrauca uz saullēktu. Es pamodos padzerties un nevaru vairs aizmigt. Mātes māsīca ar vīru c+, viņai drusku vieglāk, bet smagi; brālēns c+, gadu vecs bērniņš mājās. Visi nevakcinēti.
Tēvs pagaidām vēl vesels. Māte pirmdien sāk jaunu darbu ar bērniem. Viens nevakcinēts, otram AZ galīgi veca, apvainojās, kad teicu, ka viņi tādi pat gudrie kā tie pirmie, kam nepaveicies saslimt.
Kā būs, tā būs. Kā būs, tā būs. Atlaist un pieņemt. Es nevaru pieņemt lēmumus citu pieaugušu cilvēku vietā, viņiem ir tiesības arī kļūdīties.
Raizējos.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es saprotu, ka arī šobrīd, lai arī potes ir, tā reālā vakcinēšanas jauda nav tik liela. Nav jau lielie centri tagad kā bija pavasarī, vasaras sākumā. Tik, cik pāris punkti lielveikalos, pāris autobusi, daži vakcinācijas kabineti un ģimārsti, protams.
Taču drīz jau šis vakcinēšanās vilnis aizvelsies un būs brīvāk. Tomēr tad arī būs tas pusgads visiem, kas savakcinējās pie pirmās izdevības. Pēc būtības man pēc 4 nedēļām ir 6 mēneši kopš otrās potes.
Un, jā, vēl jau tās bērnu potes. Gaidu. P jau arī beidzot morāli pieņēmusi, ka būs jāpotējas.