Trīs - tas ir daudz. Trīs - tas ir ļoti ārpus manas komforta zonas, tā es nospriedu šodien pēc vizītes bibliotēkā formātā 3+, jo izkāpjot no trolejbusa atpakaļceļā, kādus 300 m no mājām Klīrīgā Princese sāka brēkt savā vienā bē frekvencē, ka viņai kāpēc nav nevienas grāmatas?! Mēs bibliotēkā bijām kādas 20 minūtes, viņi vēlējās un izvēlējās un somā beigās bija 5! Viņai neviena
Like wtf? Es it kā visu laiku biju klātesoša, bērni ir treniņš apzinātībā, bet kā tas ir iespējams es nesaprotu un vēl jo mazāk - a ko tagad darīt
Nu, es sameklēju kādas 5 savas grāmatas, ko dāvināšu bibliotēkai un sarunājām, ka tad, kad kāda no tām, ko paņēmām, izlasīta, varam aiziet un viņa var paņemt pati sev.
Viņai arī ik pa laikam uznāk aizvainojums un apdalītības sajūta. Par visu iespējamo. Pārējiem arī, bet mazāk izteikti un bez ilgstošas iestrēgšanas tajā sūdā. Gulēšanas situāciju puslīdz atrisinājām, bet es nezinu vai vispār ko darīt ir manos spēkos, ja radi ir ar milzīgiem kompleksiem un apdalītības sajūtu un ik pa laikam nāk ārā teksti kā redz, kā meitenes, nabadzītes dvīnes. Vai puikam vaimanuvaimanu, kā viņam nebūs telefona, visiem pārējiem taču būs, kāpēc viņam vienam pašam ne.
Un es varu censties ierobežot kontaktu un pārrunāt un iespēju robežās vadīt situāciju tiekoties, bet es varu tikai tik, cik ir manos spēkos. Un visas šitās dzimtas traumas forši iesaiņotas dāvanu paciņās nezinu kā nomenedžēt ja pati par mata tiesu no nervu sabrukuma