Nu, es sameklēju kādas 5 savas grāmatas, ko dāvināšu bibliotēkai un sarunājām, ka tad, kad kāda no tām, ko paņēmām, izlasīta, varam aiziet un viņa var paņemt pati sev.
Viņai arī ik pa laikam uznāk aizvainojums un apdalītības sajūta. Par visu iespējamo. Pārējiem arī, bet mazāk izteikti un bez ilgstošas iestrēgšanas tajā sūdā. Gulēšanas situāciju puslīdz atrisinājām, bet es nezinu vai vispār ko darīt ir manos spēkos, ja radi ir ar milzīgiem kompleksiem un apdalītības sajūtu un ik pa laikam nāk ārā teksti kā redz, kā meitenes, nabadzītes dvīnes. Vai puikam vaimanuvaimanu, kā viņam nebūs telefona, visiem pārējiem taču būs, kāpēc viņam vienam pašam ne.
Un es varu censties ierobežot kontaktu un pārrunāt un iespēju robežās vadīt situāciju tiekoties, bet es varu tikai tik, cik ir manos spēkos. Un visas šitās dzimtas traumas forši iesaiņotas dāvanu paciņās nezinu kā nomenedžēt ja pati par mata tiesu no nervu sabrukuma