Gludi ignorēt neiet cauri, jo katrs no tiem vienkārši maļ arvien skaļāk vai vairākkārt atkārto, kamēr es nepasaku negantu stop, t.i. ja neapcērtu saknē jau preventīvi. Un beigās izskatās, ka māte psiha, bet ar visu to, ka komunikācija samazināta tā, ka mazāk nav vispār iespējams, tāpat sit pa nerviem. Ai, man besis nereāls, jo tiešām klīnika tur tāda vai citāda reāli ir visiem, izpausmes atšķiras, bet nervu zāles jādzer man (o, jāpiezvana ģ.ā., ka man tiešām vajag, biju aizmirsusi). Un nu jā, nav arī godīgi, ka man jābūt sliktajai vai pēc tam vajag atkopties lai nenokostu kādam galvu, ja Adaptols ko ierīt pirms tam ir izbeidzies, bet tīri objektīvi skatoties tur viss strauji iet uz galu un ir bērnu interesēs satikt, kamēr vēl var. Šogad var. Nākamgad visticamāk būs daudz mazāk ko satikt ja vispār tas būs iespējams, jo neesam tālu arī no tā, ka pasaku vispār stop vai davai stingri kontrolētos apstākļos neitrālā teritorijā