no vienas puses es šodien esmu slikta māte. sīki visu dienu dzīvojas savā nodabā, es šad tad viņus virtuvē vai pa ceļam uz wc satieku, ja neskaita mazo interlūdiju ar lēkāšanu lielajā gultā (klusi cietu, kad paliku pavisam ragana, aizlasījos uz dīvāna). vakar vakarā sapratu, ka kkas līdz galam nav, gribēšu pagulēt, uz galda atstāju lielā bļodā kellogus, puspudeli piena, katram noliku zupas šķīvi un karoti. pamodos astoņos, kad viss brokastis bija pilnās burās, visi priecīgi. tagad arī izsniedzu, tikai šokolādes kraukšķus. aizmigt pa dienu nevaru, nevaru ilgstoši atslābt, ja viņi neguļ, viņus aizmidzināt nebija spēka, to visu ārprātu, kas darās visā dzīvoklī uz grīdas (līdzeni vienmērīgā kārtā) sarunājām, ka rīt kā pie dzimšanas dienas kārtīgi sakārtosim.
no otras es esmu māte - sapnis. nu, kurš tēvs ar pilniem sejas sīnusiem caurspīdīgu iesnu un nelielu temperatūru un puņķi, kas aizrīklē iestrēdzis vemdināties, jo negrib ne šur, ne tur, var ne vien neizlastu garu šādos settingos (esmu seksiste, smejos par joku, ka kovidu uz darbu nes dāmas, jo veči pie 37+ mājās uz dīvāna skaļi mirī nost), bet arī šos i pabarot i samīļot i regulāri vēdināt, mazgāt podiņus un divreiz izdezinficēt izlietni. par nākamo nedēļu cenšos nedomāt, šobrīd pietiek, ka diena godam nodzīvota gandrīz līdz galam un es pat esmu atcerējusies sīkiem iedot klepus zāles un tavegilu
un tagad izstāsti man ciba, ko tu dari, kad viss salīdis pierē. inhalācijas (kā?), sālsūdens šķīdums skalošanai (kā?) jo man pauris galīgi nevāra, kognitīvās funkcijas tuvu nullei
lol
31. Oktobris 2020 (16:54)
Redzi, pa lielam mani nekrata ko citi ar saviem bērniem, bet tā kā es nāku no maksimālistu vides, mana iekšējā balss ir ļoti kritiska un tā latiņa ir neizpildāmi augsta. T.i. es varu klusībā nodomāt, ka nav pareizi, ja kādam bērns katru dienu ilgi skatās muļķikus vai tv, bet ar savu viedokli neuzbāžos, tomēr pavasarī, kad paliec mājās ietvaros es viņiem katru dienu rādīju muļķikus ilgi un dikti, jutos drausmīgi, lai gan alternatīva bija kas? Es nezinu, jo man nebija laika ar viņiem ņemties, kopīgi darīt visas aktivitātes, kāda vēl gleznošana, plastalīns vai tml, kur nu vēl ilgas pastaigas svaigā gaisā.
Es jūtos slikta, ja viņi ēd Kaut Ko. Aukstu no ledusskapja, pienu ar cepumiem, saldumus vispār dot manuprāt ir slikti. Es saprotu, ka tā doma nav pareiza, daļēji protams labāk nedod, ja viņi no visa kasās, tajā pat laikā, ja ēd arī dārzeņus, gaļu, graudaugus, nu nav tas pasaules gals. Kad man bija viens bērns es arī toksikozes periodā viņam katru dienu brokastīs pusdienās vakariņās taisīju kaut ko siltu, bieži pat divus ēdienus (piemēram zupa/otrais + ķīselī ielikta brokastu putra saldajā), ok, liela daļa ēdamā pārklājās ar ēdienu pieaugušajiem. Un tomēr.
Viņi ir ļoti patstāvīgi, dara daudzus mazus darbiņus, kad sagrib. Kārto savas drēbes, paši ģērbjas, bet tad arī uz bd aiziet citreiz reāli nošmulētā džemperī, ja taja mirklī kādam taisu frizūru, taisu ciet jaku vai tml. Bet tas process, kurā viņiem māca tos darbus ir apgrūtinošs. Viņi mazgā traukus, pēc tam virtuve pludo, slauka grīdu, tāpat zem pēdām čirkst. U.t.t.
Un vēl viens no tarakākiem ir tas, ka es it kā saprotu (ar galvu), ka manus kā vecāka talantus vai kvalitāti neatspoguļo tas, cik kārtīga un tīra ir māja, bet ja dzīvo vienā mājsaimniecībā ar cilvēkiem, kuru izpratne kardināli atšķiras, nav vienkārši