no vienas puses es šodien esmu slikta māte. sīki visu dienu dzīvojas savā nodabā, es šad tad viņus virtuvē vai pa ceļam uz wc satieku, ja neskaita mazo interlūdiju ar lēkāšanu lielajā gultā (klusi cietu, kad paliku pavisam ragana, aizlasījos uz dīvāna). vakar vakarā sapratu, ka kkas līdz galam nav, gribēšu pagulēt, uz galda atstāju lielā bļodā kellogus, puspudeli piena, katram noliku zupas šķīvi un karoti. pamodos astoņos, kad viss brokastis bija pilnās burās, visi priecīgi. tagad arī izsniedzu, tikai šokolādes kraukšķus. aizmigt pa dienu nevaru, nevaru ilgstoši atslābt, ja viņi neguļ, viņus aizmidzināt nebija spēka, to visu ārprātu, kas darās visā dzīvoklī uz grīdas (līdzeni vienmērīgā kārtā) sarunājām, ka rīt kā pie dzimšanas dienas kārtīgi sakārtosim.
no otras es esmu māte - sapnis. nu, kurš tēvs ar pilniem sejas sīnusiem caurspīdīgu iesnu un nelielu temperatūru un puņķi, kas aizrīklē iestrēdzis vemdināties, jo negrib ne šur, ne tur, var ne vien neizlastu garu šādos settingos (esmu seksiste, smejos par joku, ka kovidu uz darbu nes dāmas, jo veči pie 37+ mājās uz dīvāna skaļi mirī nost), bet arī šos i pabarot i samīļot i regulāri vēdināt, mazgāt podiņus un divreiz izdezinficēt izlietni. par nākamo nedēļu cenšos nedomāt, šobrīd pietiek, ka diena godam nodzīvota gandrīz līdz galam un es pat esmu atcerējusies sīkiem iedot klepus zāles un tavegilu

un tagad izstāsti man ciba, ko tu dari, kad viss salīdis pierē. inhalācijas (kā?), sālsūdens šķīdums skalošanai (kā?) jo man pauris galīgi nevāra, kognitīvās funkcijas tuvu nullei
lol