Redzi, pa lielam mani nekrata ko citi ar saviem bērniem, bet tā kā es nāku no maksimālistu vides, mana iekšējā balss ir ļoti kritiska un tā latiņa ir neizpildāmi augsta. T.i. es varu klusībā nodomāt, ka nav pareizi, ja kādam bērns katru dienu ilgi skatās muļķikus vai tv, bet ar savu viedokli neuzbāžos, tomēr pavasarī, kad paliec mājās ietvaros es viņiem katru dienu rādīju muļķikus ilgi un dikti, jutos drausmīgi, lai gan alternatīva bija kas? Es nezinu, jo man nebija laika ar viņiem ņemties, kopīgi darīt visas aktivitātes, kāda vēl gleznošana, plastalīns vai tml, kur nu vēl ilgas pastaigas svaigā gaisā.
Es jūtos slikta, ja viņi ēd Kaut Ko. Aukstu no ledusskapja, pienu ar cepumiem, saldumus vispār dot manuprāt ir slikti. Es saprotu, ka tā doma nav pareiza, daļēji protams labāk nedod, ja viņi no visa kasās, tajā pat laikā, ja ēd arī dārzeņus, gaļu, graudaugus, nu nav tas pasaules gals. Kad man bija viens bērns es arī toksikozes periodā viņam katru dienu brokastīs pusdienās vakariņās taisīju kaut ko siltu, bieži pat divus ēdienus (piemēram zupa/otrais + ķīselī ielikta brokastu putra saldajā), ok, liela daļa ēdamā pārklājās ar ēdienu pieaugušajiem. Un tomēr.
Viņi ir ļoti patstāvīgi, dara daudzus mazus darbiņus, kad sagrib. Kārto savas drēbes, paši ģērbjas, bet tad arī uz bd aiziet citreiz reāli nošmulētā džemperī, ja taja mirklī kādam taisu frizūru, taisu ciet jaku vai tml. Bet tas process, kurā viņiem māca tos darbus ir apgrūtinošs. Viņi mazgā traukus, pēc tam virtuve pludo, slauka grīdu, tāpat zem pēdām čirkst. U.t.t.
Un vēl viens no tarakākiem ir tas, ka es it kā saprotu (ar galvu), ka manus kā vecāka talantus vai kvalitāti neatspoguļo tas, cik kārtīga un tīra ir māja, bet ja dzīvo vienā mājsaimniecībā ar cilvēkiem, kuru izpratne kardināli atšķiras, nav vienkārši