Vispār jūs mani iedvesmojāt gandrīz tik ļoti, ka šodien atkal gribētos izcept. Nu, ne izcept, bet ēst, protams :D Par to mīklu ledusskapī es domāju jau sen, vispār kādreiz gribētu nopirkt arī to ko veikalā var dabūt tetrapakā (Eva? Balticovo) un salīdzināt. Plānās vispār man sanāk tikai kādu gadu, tās vienmēr cepa mamma vai koju dzīvesbiedre
Un vispār mātes jubilejā viens no lielākajiem hītiem bija pankūku kalns, ko kāds cits cilvēks sacepa par 30 eiro. Un tur bija ļoooooti daudz pankūku, daļa pat ceptas badapankūku pannā (tādu gan man ļoti gribētos)

Sīcis šķirsta pavārgrāmatu un skaļi komentē 'maa varēsi uzcept šito? Un tādu uztaisīt' pienāk otrs, paskatās un strīdās ka šitādu nevarēšu

Var jau runāt par to, cik pie mums viss ir slikti, bet mēs tomēr dzīvojam laikā kad darīt to, kas tev patīk nav nekas rets vai ārkārtējs, kad sevi uzturēt var ne tikai cilvēki ar misiju un izglītību, kas tomēr rada kādu vairāk vai mazāk taustāmu lietu (mūziku, mākslu, da labi, pat performanci), bet arī visādi vairāk vai mazāk interesanti vai jēdzīgi bet plānā galdiņa urbēji. Ugunsskola, šamaņi, aukstuma skola, visādu dīvainu lekciju lasītāji korporatīvajiem klientiem, tas jau tā pierasts, bet šodien es uzdūros sieviešu dvēseļu dziedinātājai.

Es tikai nesen sapratu, ka man šis viss šķiet brutāli. Tas, kas nešķiet skumji vai smieklīgi, un tas nenāk no pieredzes reliģiskajā pārliecībā. Visi tie daudzie retrīti, klēpja meditācijas, garie svārki kas virpuļveidā ievibrē vietās, ininini, dzimtas sieviešu traumu meditatīvā dziedināšana u.c. sūdi man ļoti atgādina vienas pasniedzējas, profesores teikto citā sakarā. Tas ir kā bliezt ar kuvaldu pa flīģeli un gaidīt, ka noskaņosies. Dažreiz varbūt sanāk..
Tas ka tev tikko satikts cilvēks uzreiz urķējas un bliež pa sāpīgām vietām īsti nav kā sadzerties ballītē un kādam izkratīt sirdi

Šausmenes es nevaru skatīties, jo man šausmīgi bail un nervi netur, bet no visādiem smago un alternatīvo mūzikas klipiem vienkārši nāk smiekli, īpaši ja tur bāli pārgrimmēti cilvēki guļ līķu pozās nošļakstīti ar zapti, mataini cilvēki pārgrieztām acīm (parasti krāsainām lēcām) ķērc ragiem/nagiem/lopu galvām izrotātos mikrofonos. Es gan nesen arī sapratu ka mana nepatika pret šokējošo mākslā saistīta ar to, ka mani tas vienkārši garlaiko, tā neatkarīgi no formas šķiet tāda pašapmierināta kacināšanās, tāds 'šis taču jau ir bijis i ar pisuāru i ar x madāmu'