Šausmenes es nevaru skatīties, jo man šausmīgi bail un nervi netur, bet no visādiem smago un alternatīvo mūzikas klipiem vienkārši nāk smiekli, īpaši ja tur bāli pārgrimmēti cilvēki guļ līķu pozās nošļakstīti ar zapti, mataini cilvēki pārgrieztām acīm (parasti krāsainām lēcām) ķērc ragiem/nagiem/lopu galvām izrotātos mikrofonos. Es gan nesen arī sapratu ka mana nepatika pret šokējošo mākslā saistīta ar to, ka mani tas vienkārši garlaiko, tā neatkarīgi no formas šķiet tāda pašapmierināta kacināšanās, tāds 'šis taču jau ir bijis i ar pisuāru i ar x madāmu'
man vienbrīd šausmīgi besīja, ka visā modernajā latviešu kultūrā bija tāds briesmīgs naturālisma periods, sākot ar Ābeli un ka tik ne arī Ikstenu, kas rakstīja par čurām un beidzot ar teātri, kur cilvēki vicinājās ar dildo (laikam Kaligula).
bet nu līķi – tas pieder pie lietas, līķtārpi jau tā, bet meinstrīmā to tā bieži laikam nemana