man vienbrīd šausmīgi besīja, ka visā modernajā latviešu kultūrā bija tāds briesmīgs naturālisma periods, sākot ar Ābeli un ka tik ne arī Ikstenu, kas rakstīja par čurām un beidzot ar teātri, kur cilvēki vicinājās ar dildo (laikam Kaligula).

bet nu līķi – tas pieder pie lietas, līķtārpi jau tā, bet meinstrīmā to tā bieži laikam nemana