Var jau runāt par to, cik pie mums viss ir slikti, bet mēs tomēr dzīvojam laikā kad darīt to, kas tev patīk nav nekas rets vai ārkārtējs, kad sevi uzturēt var ne tikai cilvēki ar misiju un izglītību, kas tomēr rada kādu vairāk vai mazāk taustāmu lietu (mūziku, mākslu, da labi, pat performanci), bet arī visādi vairāk vai mazāk interesanti vai jēdzīgi bet plānā galdiņa urbēji. Ugunsskola, šamaņi, aukstuma skola, visādu dīvainu lekciju lasītāji korporatīvajiem klientiem, tas jau tā pierasts, bet šodien es uzdūros sieviešu dvēseļu dziedinātājai.

Es tikai nesen sapratu, ka man šis viss šķiet brutāli. Tas, kas nešķiet skumji vai smieklīgi, un tas nenāk no pieredzes reliģiskajā pārliecībā. Visi tie daudzie retrīti, klēpja meditācijas, garie svārki kas virpuļveidā ievibrē vietās, ininini, dzimtas sieviešu traumu meditatīvā dziedināšana u.c. sūdi man ļoti atgādina vienas pasniedzējas, profesores teikto citā sakarā. Tas ir kā bliezt ar kuvaldu pa flīģeli un gaidīt, ka noskaņosies. Dažreiz varbūt sanāk..
Tas ka tev tikko satikts cilvēks uzreiz urķējas un bliež pa sāpīgām vietām īsti nav kā sadzerties ballītē un kādam izkratīt sirdi