Kādreiz man bija daudz sapņu un ilūziju par to, kad es būšu pilngadīga/pieaugusi/dzīvošu viena/pelnīšu pati/ieguvusi izglītību vai amatu, tad...
Un bija priekšstati un vēlmes kā tad būs, kas man piederēs, kā es izskatīšos, ko es vilkšu, kā es jutīšos, ko es darīšu, kā es tērēšu, kāda es būšu, kas man patiks, ar ko es satikšos, ar ko es precēšos, kur es dzīvošu, ko es ēdīšu, no kādiem traukiem, no kādām krūzēm kafijošu u.t.t.
Un ir baigais kaifs, ja to, kas velkas līdzi nejauši izdodas īstenot un izbaudīt, un ir baigā brīvība atmest to, kas novecojis, nav aktuāls vai varbūt likās, kad būs x, tad obligāti y.
Un daļa no tās brīvības ir dot sev atļauju neatbilst tiem saviem pārspīlētajiem standartiem un darīt to, ko gribi, tā kā gribi. Nu, ir virssvars un 41.izmēra pēda. Bet tas netraucē uzvilkt melnu džemperkleitu, šikos zābakus ar pērlēm, zeķbikses ar rakstiņu un sarkanu lūpu krāsu vienā tonī ar atraitnīšu auskariem. Un brokastis visiem kopa ar našķi un kad visi atstāti dārziņā vīna glāzi ar sieru un augļiem vai vannu un sejas masku (ja būs siltais ūdens)
Jo neciest ciešanu pēc, lai būtu radošs un tā kā vajag un stilīgs un izbaudīt tādu jā, pilnīgi vidusmēra viduvēju mietpilsoņa laimi - tas ir reizēm ir baigais kaifs. Baigā paradigmas maiņa sev iedot nevis atņemt vai darīt pāri
Tā kā man ļoti labs garastāvoklis, tad es to tā neuztvēru, bet diemžēl šie jautājumi ir sensitīvi, vīriešiem, kas +- ierakstās normā domāju nav tādas pieredzes, dāmām jau no maza vecuma ik pa laikam sabiedrība, bieži pat neko sliktu nedomājot. Skuķim ar 38.izmēru viesībās kūku ēdot 'tev japiesargās, lai nepaliec resna', ja tev ir liekais svars un tu ēd kafūzī, kur no visa tā nekā visnekaitīgāk izskatās kotlete, kartupeļu biezenis u.tml. 'es ceru, ka tu šādi neēd katru dienu' 'es gan ēdīšu (apskretušus) salātus' u.t.t. u.t.j.pr.
Mēnesi pēc ļoti smagām dzemdībām, kad sieviete divas nedēļas sēdējusi uz peldriņķa, knapi var nostavēt baranciņā, pavaicā 'kad tad sāksi domāt par slaido līniju?'
Visas šīs situācijas ir reālas, ne visas ar mani, bet es par svaru un ēšanu muti turu ciet. Ja cilvēks labi izskatās, smuki uzkrāsojis acis vai tml, ir tak lietas, kam izteikt nemākslotu komplimentu.
Vēl jau arī ne visi var visus sportus, ir cilvēki, kam skriešana neder, velo nav, un sporta klubs par dārgu vai loģistiski neiespējams. Es piekrītu, ka vajag to darīt iespēju robežās, bet ne vienmēr tā nedarīšana ir slinkuma vsi negribēšanas dēļ