Kādreiz man bija daudz sapņu un ilūziju par to, kad es būšu pilngadīga/pieaugusi/dzīvošu viena/pelnīšu pati/ieguvusi izglītību vai amatu, tad...
Un bija priekšstati un vēlmes kā tad būs, kas man piederēs, kā es izskatīšos, ko es vilkšu, kā es jutīšos, ko es darīšu, kā es tērēšu, kāda es būšu, kas man patiks, ar ko es satikšos, ar ko es precēšos, kur es dzīvošu, ko es ēdīšu, no kādiem traukiem, no kādām krūzēm kafijošu u.t.t.
Un ir baigais kaifs, ja to, kas velkas līdzi nejauši izdodas īstenot un izbaudīt, un ir baigā brīvība atmest to, kas novecojis, nav aktuāls vai varbūt likās, kad būs x, tad obligāti y.
Un daļa no tās brīvības ir dot sev atļauju neatbilst tiem saviem pārspīlētajiem standartiem un darīt to, ko gribi, tā kā gribi. Nu, ir virssvars un 41.izmēra pēda. Bet tas netraucē uzvilkt melnu džemperkleitu, šikos zābakus ar pērlēm, zeķbikses ar rakstiņu un sarkanu lūpu krāsu vienā tonī ar atraitnīšu auskariem. Un brokastis visiem kopa ar našķi un kad visi atstāti dārziņā vīna glāzi ar sieru un augļiem vai vannu un sejas masku (ja būs siltais ūdens)
Jo neciest ciešanu pēc, lai būtu radošs un tā kā vajag un stilīgs un izbaudīt tādu jā, pilnīgi vidusmēra viduvēju mietpilsoņa laimi - tas ir reizēm ir baigais kaifs. Baigā paradigmas maiņa sev iedot nevis atņemt vai darīt pāri