brīnījāties, kur palikusi liekvārdība?! ha! liekvārdībai bija ļoti skaista, ļoti intensīva dzīve ārpus interneta (un ikdienas telpām)

Bornsmindes parks pilns ziliem, baltiem un dzelteniem vizbuļiem, zied arī cīrulītes un zeltstarītes, upe kā allaž pilna makšķerniekiem (vimbu laiks?), gaiss vaigs, klusums, tikai pati muižas ēka drausmīgā stāvoklī un vēl piegānīta. to gan es nespēju saprast - cilvēkiem grūti aiziet līdz savas mājas labierīcībām? nav tur tik daudz tūristu, paši vietējie vien to visu sadarījuši
vēl nopirkām puķes un aizbraucām pie krustmāmiņas ciemā - viss tik gardi un viesmīlīgi, ka vai. tagad gribu uz Vjetnamu, jo bildes tak skaistas. un viņa man uzdāvināja ļoti skaistu gredzentiņu. (cik nesen es te vaidēju, kā man gribas jaunu gredzentiņu. nu man tāds ir. ar pērli)
Rīga bija atdzīvojusies. vispār mums ar viņu tik personīgas attiecības, ka krīzes sakrita. un šodien es viņu pirmo reizi pa ļoti ilgiem laikiem redzēju priecīgu, skaļu, muzikālu, saulainu. ēdu savu burgeu ar skatu uz Operas strūklaku un tajā brienošiem bērniem un magnolijas pumpuriem, cepināju muguru saulītē, muzikanti (ļoti kvalitatīvi) spēlēja manas mīļākās RHCP dziesmas
redzēju amizantu filmu (Raganu mēnesis. ļoti jauka), lielisku Gūtenmorgenu kurš gan neatsvēra tam sekojošas šausmas (izvērstāku relīzi citreiz) un tad cauri centram uz krastmalu. ugunis pie upes skanot Instrumentiem un mirgājot balonu gaismiņām bija totāls monamūrs. ejot pāri tiltam uz Pārdaugavas pusi vispār - romantikas esence. pa labi izgaismotais dzelzceļa tilts, pa kreisi upe atstaro gaismiņas, šļakst un kuģīši, aiz muguras svētki un gaismas un priekšā baloni. tas bija kā kadrs filmas sākuma/beigu titros, kad visam ir jēga un nolūks, kad esi pa īstam dzīvs, izjūti dzīvi šeit un tagad. nav neatbildētu jautājumu, nav mokošu pašpārmetumu, ir tikai sirdspuksti, mūzika un gaismiņas un labi

ak jā - beidzot esmu pazaudējusi brilles. pēc neskaitāmām uzsēšanās reizēm, viltus trauksmēm par šo pašu tas nu ir noticis. silmboliski jau bez gala - otrajā kursā uzliku, otrajā kursā pazaudēju. septiņi gadi pa vidu. tagad jūtos kā tā bitīte padomju multenītē, kura medus vietā uz stropu nesa dažādus krāsainus mēslus - zeķītes, gumijas zābaciņu, saplēstu lelli
lieliski tas, ka tas notiek pirms semestra pēdējās nedēļas, sarkanajos datumos. nākošajā nedēļā man paredzami vismaz pieci kolokviji. un es nesaprotu, kā paspēšu otrdien vai trešdien aiziet vismaz pēc lēcām navlaikanavnaudasnavlaika

tā kā nāksies jums piedot man visu pareiznerakstību, rakstu es uz čuju un atmiņu

un vēl man ļoti iepatikās savs dibens - tāds neliels, smuks (cik nu varu spriest), stingrs un bezgala ērts. un patīkami čamdāms (cik nu varu spriest. citu meiteņu dibenus neesmu čamdījusi)

Atj. nekā jūs nesaprotat, atslēgas vārds bija ērts. var ilgi sēdēt uz cietiem beņķiem un nespiež. es tik nedaudz palielījos, jūs uzreiz "Ģuļčitai, ļicika pakaži"

raudiens nāk. nekādi netieku ārā no Maslova piramīdas apakšas. nesen pamodināja mani ar ceptu pelmeņu smaržu, kas ir jauki. vienīgais veids kā mani bez sāpēm pamodināt ir, ja teplu piesmaržina ar ēdienu un pabaro (šo jūs ielāgojat, ja nu aizeju ciemos un no rīta ilgi neceļos, jo miedziņš nāk). protams, ka žests jauks, jo viņa tak pagaidīja līdz es paguļu un tad tik cēla, bet mani skumdina šī mūžīga intelekta, garastāvokļa un vispār pārējās eksistences formu pilnīga un beznosacījumu pakļautība kuņģim.
un tagad man jāmācās, bet tas ir tik grūti, ka vai - acis nogurušas, grauž, visas aptiekas un optikas ciet, nebūs pilienu, nebūs lēcu, nav arī briļļu. jācieš un jāgaida, varbūt kursa biedrenei varēšu nocelt un aizņemties, citādāk nekāda produktīvisma, viss slikti
vajadzēja man tās brilles pazaudēt, stulbene nelaimīgā (labi vismaz, ka tieva un smuka. šobrīd)

mājupbraucot pārpildītā autobusā gadījās stāvēt kājās. nu nekas, domāju, tāpat Garozā puse izkāps, tikšu pasēdēt, nostājos tā, lai nepūš no jumta lūkas, omulīgi iekārtojos un ieslīgu domās, līdz sajutu biklu, bet uzstājīgu bikstīšanu. tur mazs pirkstiņš maza puisīša galā pieklājīgi lūdza apsēsties. nedrīkst taču atteikt tik galantiem jauniešiem, nodomāju, un pateicīgi ieņēmu vietu blakus viņam, viņa māmiņai un mazajai māsai. kaut nu no tā neizaugtu. ir tik aizkustinoši, ja tāds piecgadīgs ķipars uzrunā par tanti un atdod savu sēdvietu