raudiens nāk. nekādi netieku ārā no Maslova piramīdas apakšas. nesen pamodināja mani ar ceptu pelmeņu smaržu, kas ir jauki. vienīgais veids kā mani bez sāpēm pamodināt ir, ja teplu piesmaržina ar ēdienu un pabaro (šo jūs ielāgojat, ja nu aizeju ciemos un no rīta ilgi neceļos, jo miedziņš nāk). protams, ka žests jauks, jo viņa tak pagaidīja līdz es paguļu un tad tik cēla, bet mani skumdina šī mūžīga intelekta, garastāvokļa un vispār pārējās eksistences formu pilnīga un beznosacījumu pakļautība kuņģim.
un tagad man jāmācās, bet tas ir tik grūti, ka vai - acis nogurušas, grauž, visas aptiekas un optikas ciet, nebūs pilienu, nebūs lēcu, nav arī briļļu. jācieš un jāgaida, varbūt kursa biedrenei varēšu nocelt un aizņemties, citādāk nekāda produktīvisma, viss slikti
vajadzēja man tās brilles pazaudēt, stulbene nelaimīgā (labi vismaz, ka tieva un smuka. šobrīd)