mājupbraucot pārpildītā autobusā gadījās stāvēt kājās. nu nekas, domāju, tāpat Garozā puse izkāps, tikšu pasēdēt, nostājos tā, lai nepūš no jumta lūkas, omulīgi iekārtojos un ieslīgu domās, līdz sajutu biklu, bet uzstājīgu bikstīšanu. tur mazs pirkstiņš maza puisīša galā pieklājīgi lūdza apsēsties. nedrīkst taču atteikt tik galantiem jauniešiem, nodomāju, un pateicīgi ieņēmu vietu blakus viņam, viņa māmiņai un mazajai māsai. kaut nu no tā neizaugtu. ir tik aizkustinoši, ja tāds piecgadīgs ķipars uzrunā par tanti un atdod savu sēdvietu