dzīves svinēšana

brīnījāties, kur palikusi liekvārdība?! ha! liekvārdībai bija ļoti skaista, ļoti intensīva dzīve ārpus interneta (un ikdienas telpām)

Bornsmindes parks pilns ziliem, baltiem un dzelteniem vizbuļiem, zied arī cīrulītes un zeltstarītes, upe kā allaž pilna makšķerniekiem (vimbu laiks?), gaiss vaigs, klusums, tikai pati muižas ēka drausmīgā stāvoklī un vēl piegānīta. to gan es nespēju saprast - cilvēkiem grūti aiziet līdz savas mājas labierīcībām? nav tur tik daudz tūristu, paši vietējie vien to visu sadarījuši
vēl nopirkām puķes un aizbraucām pie krustmāmiņas ciemā - viss tik gardi un viesmīlīgi, ka vai. tagad gribu uz Vjetnamu, jo bildes tak skaistas. un viņa man uzdāvināja ļoti skaistu gredzentiņu. (cik nesen es te vaidēju, kā man gribas jaunu gredzentiņu. nu man tāds ir. ar pērli)
Rīga bija atdzīvojusies. vispār mums ar viņu tik personīgas attiecības, ka krīzes sakrita. un šodien es viņu pirmo reizi pa ļoti ilgiem laikiem redzēju priecīgu, skaļu, muzikālu, saulainu. ēdu savu burgeu ar skatu uz Operas strūklaku un tajā brienošiem bērniem un magnolijas pumpuriem, cepināju muguru saulītē, muzikanti (ļoti kvalitatīvi) spēlēja manas mīļākās RHCP dziesmas
redzēju amizantu filmu (Raganu mēnesis. ļoti jauka), lielisku Gūtenmorgenu kurš gan neatsvēra tam sekojošas šausmas (izvērstāku relīzi citreiz) un tad cauri centram uz krastmalu. ugunis pie upes skanot Instrumentiem un mirgājot balonu gaismiņām bija totāls monamūrs. ejot pāri tiltam uz Pārdaugavas pusi vispār - romantikas esence. pa labi izgaismotais dzelzceļa tilts, pa kreisi upe atstaro gaismiņas, šļakst un kuģīši, aiz muguras svētki un gaismas un priekšā baloni. tas bija kā kadrs filmas sākuma/beigu titros, kad visam ir jēga un nolūks, kad esi pa īstam dzīvs, izjūti dzīvi šeit un tagad. nav neatbildētu jautājumu, nav mokošu pašpārmetumu, ir tikai sirdspuksti, mūzika un gaismiņas un labi