Tāda sajūta kā spēlējot cirku. It kā viss labi (tikai baigais pagurums, bet nu pateicoties bromim pirmo reizi mūžā kā nolieku galvu uz spilvena, tā aizmiegu), baidos no ceturtdienas vakara. Baigais nogurums šitā vidēji divreiz nedēļā čakarēt vīram darbadienu jo jātešas uz kaut kādām (plds D.) bezjēdzīgām pārbaudēm, abi esam paguruši, bet man tak atkal nav miera - man sāp papēdis. Tur dziļi iekšā kur kauls, brīžiem kāju pie zemes nevar pielikt. Nebrīnītos ja ģ.ā.pavisam privāti pie sevis domātu ka es esmu kaut kāds lohs. Tad mēle pampst tā, ka nevar parunāt, tad tirpst augšdelmi, tad mati un skropstas birst ārā. Visas normālās sūdzības tiek visiem citiem. Par matiem vispār negribas domāt, palaimējās dabūt pierakstu pie dermatologa jūlija vidū, tas nozīmē, ka nākamajā mēnesī pagaidām tikai divi pieraksti pie dakteriem, augustā tikšu atkal sonogrāfēt to kaklu, bet par endokrinologu vispār baidos domāt - pieraksts ir kaut kad uz septembri, citur gaidītāju rinda, runas par otro vilni rausta plakstiņu. Un ja man tajā ceturtdienā liks-lūgs iet vēl kaut kur, es iešu raudāt. Tas būs ar kazu lejā pa trepēm.

Jei bogu vajag jaunu hobiju, šitas 'projekts rumpis' totāli piegriezies, kas man nekaitēja dzīvot mierīgi, nu kaut kā tā, normāli, ar Dievu uz pusēm, nē, dzīves kvalitāti viņai sagribējās, jo kaut kas nav, nevar būt, ka viss no nerviem, beigās izrādīsies ka būtu pieticis ar nervu ārstu (ā! divi gadi riņķī, ka tik nevajag atkal neirologu un tos mūmiju moku rīkus, bet nu gandrīz nemaz nereibst, sāp reti, toties citās vietās un kopš ārkārtas ibu/paracetamols maks.devā, citādi neatlaiž)