Ok, riskēšu te vēl vienu vētru izraisīt. Man arī ļoti nepatīk white man guilt. Es, protams, esmu balts (spilgti!) cilvēks, mana atbildība nav tajā, ar kādu hromosomu es piedzimu. Tieši tāpat kā tā nav vīrieša. Bet šī parādība pastāv. Bet nav arī korekti pārmest vīrietim (konkrētam indivīdam) tās netaisnības, kas piedzīvotas. Liela daļa nemaz nezin, ka diskriminācija ir īsta, jo viņi to neredz. Un daļēji neredz jo par to nerunā. Mēs nerunājam, jo mums ir kauns. Dažreiz tā pieredze kaut ko ļoti dziļi notrigerē un tas ir blaukš! Un ja mēs runātu vairāk nekā pavisam kaunīgi meiteņu kompānijā totālā pālī, tad, kad tu to piedzīvo, tu to atpazīsti kā 'šis nav o.k.' un vari pateikt čozanah vai vismaz piecelties un iziet no telpas.
Un runājot par traumatisku pieredzi vajag, tas nostiprina to 'šis nav o.k.' sabiedrības apziņā, tad nav, piemēram, man vienai ar trim maziem bērniem blakus jākliedz uz pieaugušu ambāli ar šaujamo rokās 'ko tu dari?!' ja viņš sagrābtu sievieti rausta un grūsta un bliež viņai kājā. Tas, ka nebija lodes, bija kaut kā mazi paukšķi manuprāt vispār vairs nav svarīgi. Es tur blakus nebiju vienīgā, bija trīs mašīnas rindā, pie stūres veči, bija citi garāmgājēji, t.sk. arī vīrieši, viens pajautāja čozanah, atbilde iespārda 'tā ir mana sieva'. Es šaubos par to, ka tas šoferis kam palūdzu, piezvanīja policijai. Man trīcēja rokas, es nevarēju atcerēties 112 numuru.
Un es tai mirklī vispār neatcerējos ka man tur blakus ir bērni, kad ieraudzīju, ka sīka ir metru no viņiem un ieraudzīju jau tad, kad biju sākusi aurot, man gandrīz vēmiens uznāca.
Un kliedzu es vispār tikai tādēļ, ka vienā no tām daudzajām reizēm kad es biju neok situācijā, kāds iestājās par mani, mani redzētais notrigerēja, bija flešbeks un momentāla reakcija