Pirmā grāmata ko nopirku bērnam bija lietota Zaķu stāsti katrai dienai ar zaķumammu, čuguna pannu un milzīgu pankūku kalnu pie kura rindā stāv zaķēni uz vāka. Viņiem tajā grāmatā ir mazpadsmit bērni. Viena no mammīgajām lietām ko es bērnībā domāju bija ka es gan ceptu pankūkas katru sestdienu. Jo man ļoti garšo pankūkas. Tik ļoti, ka es ēdu arī neizdevušās. Plānās, pildītās, rauga, kefīra, ābolu, kabaču, ķirbju, biezpiena, parastās, amerikāņu, biskvītpankūkas un noteikti vēl visas tās receptes kuras neesmu atklājusi.
Bet tagad man ir problēma. Litrs mīklas, stunda un čuguna panna un jēga maza, jo visiem atēsties līdz ūkai nekad nesanāk un bieži šito čakaru nevar. Vismaz esmu atklājusi ka sevi vieglāk motivēt ja pirmo pankūku apēdu pati, tik ātri besis neuznāk.
Un tā zaķu ģimenes mamma ieguvusi varones statusu. Jo es nezinu cik lielā bļodā jātaisa mīkla lai pietiktu 13 ļaužu ģimenei
Mums gadiem ir bijusi svētdienas pankūku tradīcija. Pašlaik drusku panīkusi, jo labu laiku eksperimentēju ar olu neēšanu.
Plānās cepu uz 3 pannām un mājās taču ir vēlviens pieaugušais, kurš var nomainīt pie plīts. Un, jā litrs ir tā pamaz. BET. Man viens tāds brokastu pankūku tips ir - piedāvāt daudz iekšā liekamā. Uz galda tad no ledusskapja nonāk daudz sāļo un saldo produktu, un katrs kombinē pēc savas gaumes. Ja pankūka labi sapildīta, vienkārši fiziski nelien iekšā liels skaits. Es sev ar prieku pankūkās ierullēju visu, ko mīlu likt uz maizes - pastēte, siers (puveklīši arī), paprika, tomāti, avokado, krējums, vārīta ola, rukola utt. visādās kombinācijās.