Pirmā grāmata ko nopirku bērnam bija lietota Zaķu stāsti katrai dienai ar zaķumammu, čuguna pannu un milzīgu pankūku kalnu pie kura rindā stāv zaķēni uz vāka. Viņiem tajā grāmatā ir mazpadsmit bērni. Viena no mammīgajām lietām ko es bērnībā domāju bija ka es gan ceptu pankūkas katru sestdienu. Jo man ļoti garšo pankūkas. Tik ļoti, ka es ēdu arī neizdevušās. Plānās, pildītās, rauga, kefīra, ābolu, kabaču, ķirbju, biezpiena, parastās, amerikāņu, biskvītpankūkas un noteikti vēl visas tās receptes kuras neesmu atklājusi.
Bet tagad man ir problēma. Litrs mīklas, stunda un čuguna panna un jēga maza, jo visiem atēsties līdz ūkai nekad nesanāk un bieži šito čakaru nevar. Vismaz esmu atklājusi ka sevi vieglāk motivēt ja pirmo pankūku apēdu pati, tik ātri besis neuznāk.
Un tā zaķu ģimenes mamma ieguvusi varones statusu. Jo es nezinu cik lielā bļodā jātaisa mīkla lai pietiktu 13 ļaužu ģimenei
Lociņu pankūkas aw yiss. Bet pildītās pankūkas gan man ir besis taisīt, nekas tur neturas iekšā un sanāk sauss un vispār kam tas vajadzīgs. Ā, es vēl taisu sāļās pufīgās pankūkas (bezrauga, iedomājies) ar sieru un chorizo (pēdējā laikā salami, jo to chorizo nekur nevar atrast), sanāk tik sātīgas, ka pat mans parasti izsalkušais biedrs vairāk par 3 vakariņās nevar apēst. Kad dzīvoju vēl pie māsas sīkajiem, viņiem ļoti patika tantes banānu pankūkas (vnk pabiezas, nelielas pankūkas ar banānu pienu, vot viss noslēpums